Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - es esmu es pats

Naktī sapņoju, ka piedalos kāpostu ēvelēšanas un pēcāk - skābēšanas sacensībās, kas intensīvi norisinājās 12 mēnešus no vietas. Diemžēl atmiņa nav saglabājusi informāciju, vai šajā konkursā es uzvarēju. Mēģinu saprast, kā un vai šādam sapnim ir kāda saistība ar vakar Nacionālajā redzēto "Pēru Gintu" vai arī tas gluži vienkārši bija throw back to childhood (bērnībā gan mūsu toreizējais dzīvoklis Pļavniekos par kāpostu rīvēšanas un skābēšanas vietu pārvērtās vien vēlā rudenī, ne visu gadu, toties par vietējo lokālu, kas rudeņos saspēlējās arī ar kāpostu smārdu, daudz biežāk). Gan jau Pērs Gints pie vainas nav.

Vispār Pēru Gintu veselības atgūšanas vai preventīvos nolūkos derētu, ja ne pārlasīt, tad noskatīties Nacionālajā teātrī ikvienam un ikkatram. Jo sevišķi visiem, kuriem tuvojas vai jau iestājusies pusmūža (vai jebkāda cita) krīze vai kuri allaž sakās esam tik autentiski, tik naturāli, tik pilnu krūti "paši" esam, kā arī visiem tiem zvēriņiem, kas vai nu bezbēdnīgi laimē dej (kam nav nekāda sakara ar alternatīvo vadmotīvu - "ciešanām" kā vienīgo pasaules un dzīves, dzīvītes virzošo spēku) vai rāmi plūst pa straumi (kam vēl aizvien nav nekāda sakara, ka otrs vienīgais iespējamais ceļš ir ciešanas un cinisms kā pasaules redzējuma/uztveres veids, lai gan grūtības mums, protams, patīk, grūtībās mēs sevi pierādām un vispār - tā rūdījās tērauds). Veselīgi, nudien.
Kopumā izrāde līdzīgi kā Kairiša sleš Dzudzilo "Uguns un nakts" ir izcils vizuālais baudījums. Pirmajā cēlienā gan drusku saguru no dinamikas un tempa zuduma. Pēra teksta blāķi brīžiem vēl ķeras pašam Anžem un dažkārt arī nav skaidrs, kāpēc vajadzēja paturēt visu teksta apjomu, jo tajos es zaudēju savu modrību - un neba tādēļ, ka tekstam kāda vaina, bet tādēļ, ka sirdi nenozaga, tādēļ, ka brīžiem nenoticēju. Iestājās zināms atslābums. Dažas sēdvietas, atgriežoties no starpbrīža, bija atstājušas vien pēcpušu nospiedumus un neko vairāk. Žēl, jo otrais cēliens nāca ar jaunu sparu, raitāku tempu (lai gan uz Anžes monologiem brīžam tumsā tik un tā turpināju atslābt). Radzobe, seniore, paspējusi Satori uzrakstīt, ka viņai nekādi nav saprotams, kādēļ ainā, kur pusmūžu sasniegušais puskailais Pērs lakstojas ap stipri jaunām Lolitām, Kairišs Anitras lomai tik tiešām ir paņēmis 10gadīgu bērnu (un vispār - par ko gan domājot vecāki, ko tādu pieļaujot (jo Gints tik tiešām vēršas pret Anitru, viņu nosaucot par ielasmeitu)?!! Ai, ai, ai, šausmas, šausmas!). Man gan liekas, ka tieši tas padarīja ainu, jā, brutālu, bet arī izcilu. Iespējams, kopumā uzvedums emocionalā ziņā nepaņēma tā, kā būtu varējis paņemt un tam ir gan sakars ar brīžiem, šķiet, lieliskām Kairiša idejām, kuras gluži vienkārši nav izdevies aizvest līdz skatītājam, proti, dažkārt stipri nākas papūlēties, lai mēģinātu saprast, kāpēc tieši šāda aina, ko V.K. ar to domājis. Tomēr kopumā - aizejiet gan! Būs skaisti - gan scenogrāfiski, gan muzikāli (Cīrule tik ļoti skaisti dzied), gan aktieriski (lai arī par Kažociņu zinātāji izsakās varen pozitīvi, mani viņa nekad nav saviļņojusi, šķita tāda pati kā "Asins kāzās" un citur, bet Lolita Cauka kā vienmēr priecē, pats Anže arīdzan (šoreiz jo sevišķi viņa ķermeniskais tēlojums (kas par slaikiem lēcieniem), Cīrule un Krūzkops (jau atkal!)).