Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums -

Raitā solī un gana skaidrā prātā kādu pusstundu pāri pusnaktij, soļodama caur naksnīgo un mēness apspīdēto Rīgu, pie autoostas mani īstenā īru akcentā uzrunā kāds 30+ vīrs. Viņš nupat ielidojis no Dublinas, ticis līdz centram, bet jau lidostā sapratis, ka atstājis maku kaut kur Dublinas lidostā - maks pat ir atrasts, bet viņam jātiek tālāk uz Alūksni pie ģimenes, vai es nevarot izstāstīt, kur ir tuvākais Policijas iecirknis, varbūt tur viņam varēšot kā palīdzēt. Sāku stāstīt, bet saprotu, ka vieglāk parādīt ceļu - saku, ejam, tepat netālu jau ir (Gogoļa ielas iecirknis). Izlīkumojam es, viņš un viņa rokas bagāža caur tukšajiem, aizmigušajiem tirgus stendiem. Viņš nomaina pusi, kurā man iet blakus, lai viņa labā auss būtu pie manas kreisās - 13 gadu vecumā kreisajā ausī zaudējis dzirdi, iesaistoties ielu kautiņā.
Iecirknī jautāju, vai ir kāds, kas runā angliski, bet uz atbildi "mazliet", saprotu, ka vieglāk un ātrāk būs, ja palikšu par tulku un mēģināšu apstāstīt situāciju. Policista kungs, kurš bija acīmredzami nīgrs par viņa iztraucēto miermīlīgo eksistenci šitādu nieka dēļ, plāta rokas un saka, ka neko nevar darīt šajā situācijā. Pelēku restu ielenkumā īrs saka, nekas, ka policista kungi nevarot līdzēt, gan kaut ko izdomāšot un sirsnīgi pateicas man par palīdzību. Bet es tak saprotu, ka viņš nekur nevar tikt. Ir nakts, auksts. Tā kā nāku no KKC un Čomska, man skaidras naudas vispār nav. Saku, nāc, aizejam līdz bankomātam. Izņēmu 10 eiro - ar to noteikti pietiks līdz Alūksnei un arī nakti pārlaist siltumā autoostā (pa nakti uzturēšanās autoostas telpās maksā 1 ēriku). Īram asaras acīs un viņš mani cieši apkampj divas reizes. Lūdz, lai iedodu savu vārdu un adresi, ka tiklīdz nonāks Alūksnē atsūtīs naudiņu atpakaļ. Nodomāju, ko nu tur ķēpāsies, es badā šoreiz no tiem 10 eiro nenomiršu, saku, ka nevajag, nevajag, lai tik safe drive home. Īrs saka, ka vismaz līdz mājām mani pavadīšot - mazākais, ko varot darīt. Bet mēness spīdēja, etiķi jau salīduši pa pakšķiem un domas dažnedažādākas skrēja caur manu galvu - pirms īrs mani uzrunāja, domāju par nelietību un to, kā cilvēki notrulinās pret to, ko paši dara - ja sākumā vēl sprūda un rīstījās, tad ar laiku slīd lejā jau labi, sirdsapziņu apkauj, ētiskumu arī - izcili labi, ja vēl gadīga roka noglauda vaigu un apstiprina darbību.
Atteicu īram, sakot, ka viss labi, 5 min un būšu telpās. Apskauj mani vēlreiz un mēs šķiramies uz neredzēšanos.