Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - kad mežs kļūst par patvērumu

Sanitas Reinsones "Meža meitas" ir viena no spēcīgākajām sitieniem pa nierēm grāmatām, ko pēdējā laikā nācies lasīt - aiz sava īstuma un patiesuma. Kamols kaklā un miklas acis. Atliek vien klusēt un noliegt galvu aiz cieņas par drosmi un sirds skaidrību.

"Man bija šausmīgas bailes. Bet es tik ļoti gribēju dzīvot, vienalga, lai vai kas. Es tik dikti gribēju dzīvot! Māsa man teica: "Tu, maziņais, tu paliec..." Mani viņi par maziņo sauca visu laiku. Es jau biju jauniņa, sešpadsmit gadu. "Tu paliec, tad zināsi izstāstīt. Tevi jau nespīdzinās, bet mēs nepadosimies." Mums bija tā norunāts iepriekš. Tas nenāca pēkšņi. Katrā ziņā mēs vienmēr bijām gatavai, ka kaut kas jau kādreiz notiks. Vai nu saņems ciet, vai...
Uz to lūku, kur mēs gājām ārā, veda tādas trepītes. Un nu dzirdējām, ka tur ārkārtīgi stipri dauza ar tām laidnēm. Tad saimnieks sauca: "Padodieties, mēs esam aplenkti! Nu tad viss bija skaidrs. Un uzreiz atskanēja šāviens. Zariņš nošāva vispirms manu māsu un pēc tam nošāvās pats." / meža meita Regīna Tīliba, dz.1935 /