Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Mēness rādīs ceļu

Visu laiku prātoju, diez, kas un kā notiek Nastavševa galvā. Neatbildams un arī lieks jautājums, protams, jo tur notiek kas svēts - vismaz man tā šķiet. Svēts, jo tur nemitīgi kas dzimst un kas mirst, turklāt ar vērienu.
Hermanis, šķiet, strādā vairāk ar prātu, Nastavševs ir ... dzīvnieciskāks? Viņš spēlējas ar instinktiem, ar primitīvo mūsos. Sajūta, ka viņš izrok to melnāko no dvēseles n-tajiem aizkambariem un tad tā liegi, maigi un mirklīgi liek uzzibsnīt kaut kam trauslam un gaišam.
"Asins kāzas" noteikti ir viens no vērienīgākajiem un skaistākajiem iestudējumiem, ko pēdējā laikā (un varbūt pat vispār) ir nācies redzēt. Brīžiem man bija pāris iebildumi pret atsevišķiem aktierdarbiem, bet tas absolūti izlīdzinājās uz kopējā fona, lai gan vārds "fons" ir teju noziedzīgs šajā kontekstā. Šī izrāde ir mākslas darbs visās tās izpausmēs, tai skaitā mūzikā:

Vladislavs Nastavševs un Toms Auniņš - Mosties, Līgava

Ejiet, grābiet, skatiet.