Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - darbi

Taisnību sakot, lai arī pavadījām vakar dārzā visu dienu, darbu ziņā neko daudz mēs neizdarījām - drusku pastādījām, drusku pasējām, drusku izzāģējām vecos ceriņu zarus (kombināciju es + zāģis pārspēj es + cirvis vai es + dzīvžoga cirpējs vai, ja ļoti gribas, arī es + āža kāja), drusku nopļāvām zāli - svaigi pļauta zāle iesita nāsīs vasaras smaržu. Laiski un skaisti.
Vēl mēs garāžā uzgājām beigtas žurkas ķermenīti - vilniņa bija jau gandrīz nost, tāpēc izcili labi varēja redzēt kājiņu, galvaskausa un pat astes kaulus, kauliņus, kā arī stingri veidotos oranžos zobus. Ziņoju, ka žurciņa tika apbērēta manā augstā gādībā upmalā pie mazās kļavas.
Darbu sadale laukos, dārgie ļaudis, ir pavisam citādāka, nekā pilsētā. Spuldzītes, ziniet, es varu pati nomainīt, jā, jā, arī to Venden ūdeni es darbā varu, ja gribu, pati atnest (lai gan nevar noliegt, ka lielākiem ļaužiem tas ir vieglāk), sienas krāsot, naglas iedzīt utt. arī varu - šajā ziņā rokas gluži no pēcpuses neaug un, pats svarīgākais, nav arī nekad bijis tāda uzstādījuma, ka esmu nevarīga vai kā īpaši lolojama princese - dieviete, kurai šādi darbi vienkārši nepieklājas. Nē - varu, nav arī iebildumu un pat patīk! Bet laukos, redziet, ir vajadzīgas daudz specifiskākas prasmes. Tekošs jumts, piemēram, būtu pāri maniem spēkiem. Viss, kas saistās ar mehāniku vai elektrību - arī. Tajā pašā laikā, protams, tas nav arī obligāti jāmāk kungiem. Lai gan lauku džentlmeņi to ierasti prot, jo citādi jau īsti māju uzturēt nevar. Turklāt bieži ar prasmēm ir par maz, bieži vajag spēku - tādu spēku, ko pat kačājoties es nekad nedabūtu. Malku saskaldīt vel varētu, ābeles izrakt varu, ir darīts. Bet tad ir tādi darbi, darbiņi, kas mani diezgan izaicina. Nu, jums vajdzēja redzēt, kā tika ņemti nost slēģi, ko kungi rudenī bija tā brangāk pieskrūvējuši (ar šķībi iedzītām skrūvēm, mhm, mhm). Nocirpt dzīvžogu ar to elektrisko štrumentu man ir diezgan challenging ne tāpēc, ka tas būtu smags, bet gan tāpēc, ka rokas jātur ausu augstumā (vai arī jākāpj uz beņķīša, bet mēs taču negribam izskatīties pavisam smieklīgi, vai ne)). Lūk, laukos vajag visādas prasmes un spēku. Bet, ja nav to, tad naudu. Labā ziņa ir, ka prasmes var apgūt. Bet nevar noliegt, ka darbu dalīšana daudz vairāk tiek pakļauta fiziskām īpašībām. Dzimumu vienlīdzība, protams, tāpat kā pilsētas vidē ir galvās. Sak', tikai tas, ka es ravēšu, bet tu jumtu labosi, nenozīmē, ka mana vieta ķēķī, bet tava tur, ārā, plašā pasaulē, spodrinot spalvas. Nē. Es ravēju, tu labo jumtu, jo mums tā ir labi, jo mēs katrs darām to, ko labāk protam, to, ko spējam, lai šī saimniecība taptu ilgtspējīga un skaista.

UPD. Meiteņu mājturībai skolās jau sen vajadzēja mācīt elementārākās mājsaimniecības lietas, lai neizaug būtnes, kam bail no āmura, lai vismaz naglu taisni var iedzīt. Bez izšūšanas krustdūrienā, ziniet, var kaut kā iztikt.

Ir maijs. Priekā!