"Izraidītie" Dailē - для особо тупых ?

« previous entry | next entry »
Okt. 26., 2014 | 10:29 am
ēterā: Einstürzende Neubauten

Redziet, man nepatīk, ja mani uzskata par idiotu. Un tieši tā, manuprāt, pret skatītāju piecu stundu garumā izturējās lietuviešu režisors Oskars Koršunovs izrādē "Izraidītie". Gluži kā draņķīgās B kategorijas filmās skatītājs tiek emocionāli prasti un klišejiski masēts un presēts visu izrādes laiku, neatstājot nekādu telpu paša skatītāja vērtējumam un smadzeņu noslodzei. Gluži pretēji - vienīgais veids, kā nosēdēt krēslā, nesajūkot prātā, bija smadzeni uz pāris stundām mēģināt atslēgt. Man neizdevās, tāpēc vienīgais, ko jutu, bija ciešanas, ko izraisīja diemžēl nevis emocionāla līdzjušana izrādes varoņiem, bet izrādes formāts per se.
Nav noslēpums, ka izrādēm radītajiem skaņu celiņiem ir milzīga nozīme izrādes noskaņas un pat satura veidošanā. Absolūti lieliski piemēri ir JRT "Peldošie - Ceļojošie" ar režisora oriģinālmūziku, bet no kombinēto skaņu celiņiem viens no iespaidīgākajiem, manuprāt, ir izrādē "Vigīlija. Sapnis par nomodu" (paldies par to Šlāpinam) - mūzika kā saturiski arkārtīgi būtiska, noskaņu papildinoša un/vai veidojoša, bet ne kā lēts "ar mietu pa pieri" paņēmiens "pareizu" reakciju radīšanā skatītājos, ko darīja ansambļa Ryga (kas paši par sevi bija lieliski) izpildītā mūzika.
Arī izrādes traģikomika neiztur smalko robežu starp neuzbāzību, gaumi un trivialitāti. Joki lielākoties bija pliekani un klišejiski, turklāt mēdza atkārtoties to formula - sak, nostrādāja vienreiz, nostrādās arī otro reizi! Un man par pārsteigumu - nostrādāja ar'! Publika smējās un aplaudēja, bet es mēģināju saprast par ko. Atceros sevi iesmejamies vienu reizi. Bet tad mūzika strauji kļuva minorīga un sērīga - un es (tāpat kā visi citi zālē sedošie) droši zināja, ka joku laiks ir beidzies un šī patiesībā ir ļoti skumja izrāde.

Kopumā izrāde ir lētu efektu kompilācija ar atsevišķi ja ne lieliskiem, tad ļoti labiem aktierdarbiem (J.Žagars, L.Dzelzītis), kas neatstāj vietu skatītājam (jo mēs droši vien neuzbāzīgāku, niansetāku, smalkāku izrādes formātu nebūtu spējīgi saprast). Un, jā - izrādes var būt skaļas, raupjas (un rupjas), "lielas", krāsainas utt. un vienlaicīgi ne-primitīvas, ne ar "pirkstu bakstošas" manās smadzeņu krokās. Šī tāda nebija. Man no tiesas bija sevis žēl.

Link | piemet pagali! | Add to Memories


Comments {11}

Dieva nāve

(bez virsraksta)

from: [info]goddes
date: Okt. 26., 2014 - 11:06 am
Link

Ko tu gribēji uz Dailes lielajās skatuves sagaidīt, ja jāievelk 1000 (!!!) skatītāju? Pēc mākslas taču ej uz kamerzāli, tā kā tāda:))

P.S. Un man Izraidītie savukārt ļ. patika, bet es laikam vērā ņemu iepriekš sevis sacīto.

Atbildēt | Diskusija


Bļanna Baklažanna

(bez virsraksta)

from: [info]bljanna
date: Okt. 26., 2014 - 11:53 am
Link

Es pati biļetes nebūtu pirkusi, mani uzaicināja - domāju, why not? - Dailē nav būts simt gadu, pamēģināsim. Turklāt nostrādāja tas, ka izrāde ir nominēta Spēlmaņu naktij kā gada lielā formāta izrāde - tas vilšanos tikai pastiprina.
Turklāt tagad man bail iet arī uz Dailes kamerzāli.

Atbildēt | Iepriekšējais


Bļanna Baklažanna

(bez virsraksta)

from: [info]bljanna
date: Okt. 26., 2014 - 11:58 am
Link

Bet ir taisnība, ka jābūt šādām izrādēm. Vienkārši man nevajadzēja tur iet un no tās kaut ko gaidīt.

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Dieva nāve

(bez virsraksta)

from: [info]goddes
date: Okt. 26., 2014 - 12:06 pm
Link

Bingo!

Atbildēt | Iepriekšējais


Princese Zeltīte

(bez virsraksta)

from: [info]elina
date: Okt. 26., 2014 - 12:17 pm
Link

tā kā biji aicināta, tad arī visas stundas pieklājīgi nosēdēji |:)?

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Bļanna Baklažanna

(bez virsraksta)

from: [info]bljanna
date: Okt. 26., 2014 - 01:39 pm
Link

Jā :)

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Princese Zeltīte

(bez virsraksta)

from: [info]elina
date: Okt. 26., 2014 - 06:04 pm
Link

kāds mīļš :)

Atbildēt | Iepriekšējais