Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums -

Aizmirsu jums, dārgie cibiņi, pastāstīt par savas mier(mīl)īgās eksistences iztraucēšanu svētdien. Svētdiena vispār bija laba diena - saule spīdēja, putni vīteroja, diena kopā ar radiņiem. Pēcpusdienā pēc kafijošanām, vīna glāzēm un sarunām ļāvos bezrūpīgai un liegai pēcpusdienas snaudai, līdz mani iztraucēja zvans. Svešs numurs. Paceļu klausuli, otrā galā jaunskungs. Stādās priekšā. Apmulstu, jo vienu citu ar tādu pašu vārdu un uzvārdu jau zinu, bet balss sveša. Acīmredzot jūtot manu mulsumu, steidzīgi piemetina - "mēs kopā autoskolā mācījāmies!" Tinu, tinu atmiņu kamoliņu....nu, jā, bija tāds, pirms 3,5 gadiem!!! Manu mulsumu un miegainumu tas nekā nekliedē, drīzāk uzdzen nīgrumu, jo atminos, ka tika man jau zvanījis kaut kad rudenī. Prasu, ko tad grib. "Mēs te ar pārējiem biedriem organizējam salidojumu. Gribēju prasīt, vai tu būsi? Tas būs aiznākamotrdien." Manu tālāko intonāciju un grimases īsumā raksturo trīs burti - WTF? AUTOSKOLAS SALIDOJUMS? Nopietni? Un, jā, šis jau būšot otrais (pirmais bija rudenī). Ne es viņiem vārdus, ne sejas atceros. Un nudien - kādēļ, lai es atcerētos? Pieklājīgi, bet tomēr ērcīgi saku, ka netieku. Sāk prašņāt par citiem datumiem, jo baigi žēl esot, ka es vienīgā, turklāt atkārtoti, nebūšot (uzsvars uz 'atkārtoti'). Man atkal pilnīgs WTF!? Saku, ka ne īpaši tas interesē. Atvadāmies. Viņa balsī jūtams neliels aizvainojums, bet ne tik liels, lai pēc pusgada tikpat entuziastiski nezvanītu atkal. Saruna beigusies. Nīgri nopūšos, ka tiku pamodināta. Taču aizmigt vairs nespēju, jo nekā neiziet no galvas vārdu salikums - 'autoskolas salidojums'. It kā kopā vairāku gadu garumā (nevis viena mēneša laikā + daži aliņi pēc teorijas eksāmena) caur sviedriem, asinīm, zaudējumiem un uzvarām būtu kļuvuši par draugiem / labām paziņām / kādreizējiem mīļākajiem / cits adekvāts variants (vajadzīgo pasvītrot), lai vispār būtu vērts salidot.
Diez, ir arī floristikas 3 mēnešu apmācību salidojums ik pa četriem gadiem?