Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 29. Maijs 2016

Pārrados no Mazpilsētas ar darba tulznām, nosvilušu un sūrstošu muguru un laimi sejā. Laiks tur rit lēnāk. Apkārt vējš bērzos, dzeguzes un miers. Viss zied un smaržo, un tiecas dzīvot. Turklāt it visam, ko dari dārzā, ir jēga, vai tā ir rakšana, stādīšana, naglošana, skaldīšana, pļaušana un pat, jā, ziepju šķīdināšana lapušu nāvei. Tas nav tikai par 'šeit un tagad', bet arī par to, ka tas ir īsti. Tās tulznas uz rokām ir īstas.
Un diendusa liekas nevis kā izlaidība, bet pilnīgi loģiska dienas sastāvdaļa, kas iekļaujas laika un darbu ritumā. Pasaule tur, ārpusē, uz brīdi vairs neeksistē. Dārzs, darbi, dzīvība un grāmata. Atgriešanās Rīgā šovakar šķiet jo īpaši nežēlīga. Iespējams, fakts, ka aizmirsu Mazpilsētas mājā savu telefonu, kas arī mans vienīgais modinātājs, noklusēti pasaka ļoti daudz. Sadzeršos uz nakti tējas cerībā, ka pieriesušais pūslis mani uzmodinās kādu stundu pēc gaiļiem.

UPD. Pamodos ļoti laicīgi, plkst. 05:15

Un vēl es tikai gribēju pateikt, ka vēstures romānu sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts", manuprāt, ir viens no skaistākajiem pēdējā laika notikumiem latviešu literatūrā.