Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Tā arī zināju, ka

nevajag iet uz vēl vienu treniņu. Tas ir tāpat kā alkoholiķim piedāvāt šņabi. Izdzer vienu glāzīti, dzers arī otru. Jārūda raksturs, lai negribas atsākt, jo, būsim godīgi, man tieši tāpat kā pirms 2,5 gadiem nebūs laika tam nodoties par visiem 100%. Un, kā jau analoģijā ar alkoholismu, es, sevi emocionāli nespīdzinot, patiesībā to varu darīt vai nu par 100% vai nedarīt nemaz. Bet varbūt jādomā pozitīvi - varbūt esmu izaugusi, nobriedusi utt. un es varu sākt mēģināt to uztvert kā svētdienas izklaidi. Citi iet uz božņeicu, es reizi nedēļā uz hoķi. Bet tādā gadījumā ir jāmeklē (lasīt: jāpērk slidas), jo pēc šodienas man ir sapistas nu jau abas kājas, jo tās fakinās ne-manas slidas berž un spiež uz katra soļa, viss jēls un sapampis, par parējo formu - tur štrunts, ko apvelk. Agonija stundas garumā. Nu, labi, mazāk, jo slidošanas kaifs vienmēr ir licis aizmirst par sāpēm.
Šodien ar bez formas, "pa pliko", bišķi apsitos, bet tas sīkums. Pamāciju jaunajiem skuķiem, kā pareizi ar plecu jāiet virāžā, uzspēlēju ar šīm, pamācīju arī tur visādas gudrības, he :D

Re, re - redziet, jau esmu mazliet azartā, bļin. Bļanna, valdies, nomierinies! Tev nav naudas slidām. Tev nav naudas slidām. Tev nav naudas slidām. (Jāskaita kā mantra). Tev pat nav naudas ēdienam!