Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par to, ka alkohols ir labs

Pamodos dienvidū, 'brokastīs' izdzēru vienu atšālējušos alu no piektdienas un tagad turpinu ar jau trešo. Piektdienas iespaidā radušās fiziskās paģiras vakar uzlāpīju ar Jagermeister, bet morālās lomkas nav tik viegli izdzīt no organisma. Man būtu jāmācās kontrolēt savas mirklīgās vēlmes un iegribas, vārdu sakot, impulsivitāti, jo tajos brīžos smadzenes laikam tiek sliktāk apasiņotas, tās netiek līdzi vai tiek noignorētas vispār, tādējādi izdarot gauži kļūdainas darbības, ko vēlāk vienmēr nožēlo.

Pirms kāda laika izdomāju, ka tad, kad nomiršu, gribu, lai man pa virsu uzstāda bērzu. Lai tas kuplo un zeļ. Bračka teica, ka diez vai tas bērzs virs manis būšot dzīvotājs, visticamāk tuvējā apkārtne pārvērtīšoties neauglīgā placī mana toksiskuma dēļ patērētā alkohola iespaidā. Joks, protams. Es pēdējā laikā patērēju grādīgos normas robežās. Ir bijuši periodi, kad robežas nojūk.

Kāds paziņa man reiz teica, ka jaukas sievietes viņi izdrāž un pamet, bet, ka nejaukās ir tās, kam viņi dzied serenādes. Man visu laiku gribējās piekrist, bet, tā kā, manuprāt, es neesmu diez ko jauka, tad kaut kas šeit nestrādā. Un vispār - arī ja serenādes dzied nejaukajām, apprec beigās tik un tā jaukās, bļin.