Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums -

Biju darbā, kauč kādas štelles nokārtoju, izdarīju. Atlikušo dienas daļu nespeciāli nododos veģetēšanai. Tāda sajūta, ka ķermenis šodien protestē vai nu pret pasauli kā tādu vai pret manu pasauli. Tepat vien esmu. Domāju, ko iesākt ar dzīvi kā tādu.
Vispār problēma tāda, ka man baigi patīk pagātne, lai arī kāda tā būtu. Tur viss viss ir droši, arī sliktās lietas ir drošas, jo zināmas, jo nekad neatkārtosies tieši identiski. Bet tas ir pretstatā ar visu manu būtību, jo man nepārtraukti vajag saviļņojumus, trauksmes sajūtu, pat uztraukumu, lai tā pa īstam sajustos dzīva. Nākotne man arī tīri labi tīk, jo tajā ir tā satraukuma daļa, ko vajag, jo nevar zināt, kas un kā būs. Vārdu sakot sēžu te miegaina un funktierēju, ka būtu tā kā laiks, lai iepatiktos arī tagadne.

Kopumā šī diena pilnīgi un totāli sucks, jo miegs nāk visu dienu un no tā mani spētu izraut tikai kas (vai kāds) ekstrēmi aizraujošs, pievelkošs. Labā ziņa ir tā, ka šī diena drīz būs galā. Tagadne drīz būs galā. Rītdiena ir nākotne, un tā man jau patīk daudz labāk.