Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par talanta trūkumu

Reiz, nemaz ne tik senos laikos, man bozena sūtīja gan pašsacerētus, gan citu autoru "slikto meiteņu dzejoļus". Jā, jā, bija tā.
Šodien, redz, man bija daudz jāstrādā un iestājās šīzis, un tad es uzrakstīju pati savus slikto meiteņu dzejoļus. 3 gab. Ja nu es tos saņemos publicēt, tad man jūs jābrīdina, ka talants rakstīšanā vai jebkurā citā mākslā man ir akurāti tikpat niecīgs kā krāniņš kāmīšiem. Un es to apzinos (bet es neesmu droša, ka to apzinās kāmīšu vīrieši), tāpēc manis radītā daile ir īpaši... nu, kā lai saka - daiļa.

Tas viss tikai par mīlu, kaisli un iekāri. Tik primitīvi, jā gan!




Remontstrādniekam

Vasaras tveicē Tu stāvi ceļa vidū uz asfalta nokaitētā,
Urbjot tik dziļi, ka kājas man ļimst un triecu visu citu ratā
Tu notrauc sviedrus no iedegušās pieres, dungojot dziesmu
Tik tīkamu, tik saldenu, ka jūtu sevī iedegamies mīlas liesmu
Un domās es atleju Tavu torsu bronzā un karinu pie sienas,
Lai ziemā sajustu vasaras tveici ieplūstam man miesā…


Stomatologam

Tu – tik skarbs kā asmens manā miesā,
Tik maigs kā truša kažoks ziemā,
Tu – tik karalisks kā lauva barā,
Tik maigs kā tauriņš savā vaļā
Es jūtu Tavu nekļūdīgo pieskārienu,
Un gumijas cimdu skāņo smaržu
Vēl pavisam nedaudz, vēl mirkli vienu
Es paveru lūpas ar paļāvības garšu…
..
Tu – tik noturīgs kā tērauds
Mans varonis baltā ķitelī

Taksistam

Manus mīklainos ceļus tu nojaut pirms vārdi pār lūpām plūst
Stūri satvēris cieši jo cieši, Tu pa naksnīgām Rīgas ielām trauc…
Lietus lāses sitas logā un es jūtu, ka manī kas lūst
Kautrībai še vairs nav vietas, bet Tu tikai pieri rauc.
Tu – Rīgas taksists labākais, nav vaļas Tev pēkšņām iegribām
Tā atslīkstu es ādas sēdeklī un raugos tālē neizdibinājamā…