Pāršķirstu K. Hoffas Sommersas 90tajos sarakstīto grāmatu "Kurš nozaga feminismu?" Uzdūros interesantai domai par vīriešu vardarbību. Var piekrist, var nepiekrist, bet, manuprāt, autore norāda uz kaut ko pamanīšanas vērtu un vērā ņemamu. [zemāk mans amatieriskais tulkojums, jo vēlējos, lai teksts ir latviski]

Liberālās feministes piekrīt doktrīnai, ka lielākā daļa varmāku vai izvarotāju nav margināli tipi, bet vīrieši, kurus sabiedrība uzskata par normāliem – sporta fani, bijušie studentu biedrību locekļi, kopienas pīlāri. Šiem ‘normālajiem’ vīriešiem sievietes nav tik daudz personas, cik ‘objekti’. Pēc liberālo feministu uzskatiem, kolīdz sieviete tiek ‘objektificēta’ un līdz ar to netiek vairs uzskatīta par cilvēku, izturēties pret viņu vardarbīgi ir vienkārši nākamais loģiskais solis.

Cik ‘normāli’ tad ir vardarbīgie vīrieši? Vai tie ir parasti laulātie draugi? Šie ir leģitīmi jautājumi, bet ceļš uz saprātīgām atbildēm bieži ir feminisma dogmu bloķēts. Paliekot malā feminisma radītos šķēršļus, mēs varam saskatīt dažas nozīmīgas patiesības.

Vai varmāka tiešām ir tavs parastais ierindas Džo? Ja Masačūsetas štats ir tipisks – liela daļa varmāku ir noziedznieki. Endrū Kleins – amatpersona Kvinsijas tiesā Msasačūsetā, kura pārraudzībā ir nosacīti atbrīvotie, pētīja varmākas, kuri par tādiem kļūst atkārtoti. Savā pēdējā ziņojumā viņš rakstīja: “Kad Masačūseta digitalizēja savus civilos rīcības ierobežošanas aktus 1992. gadā, sasaistot tos ar štata kriminālpārkāpumu datu bāzi, atklājās, ka gandrīz 80% no pirmajiem 8500 vīriešiem pret kuriem piemērota rīcības ierobežošana jau bija iepriekšējas sodāmības.”

Daudzas no varmāku sodāmībām bija par tādiem pārkāpumiem kā braukšana dzērumā un narkotiku lietošana, bet gandrīz pusei bija sodāmības par vardarbību pret vīriešu un sieviešu upuriem. Kleins turpina: “Citiem vārdiem sakot, šie vīrieši bija vispārīgi vardarbīgi, uzbrūkot kā citiem vīriešiem, tā sievietēm. Vidējais iepriekšējo noziegumu skaits bija 4.5.”

Liberālās feministes uzskata, ka ierindas Džo ir potenciāls varmāka, jo vīrieši šādi tiek ‘socializēti’ patriarhātā. Bet, paliekot malā ideoloģiju, ir indikācijas, ka varmāka nav ‘vidējais vīrietis’. Runas par vispārīgo mizogīniju neļauj mums saskatīt un rēķināties ar lielu kriminālā elementa ietekmi uz vīriešiem un sievietēm mūsu sabiedrībā.

Varbūt Masačūseta nav tipiska. Tomēr, Masačūsetas varmākas profils vedina saprast, ka nav pareizi domāt par varmācību ekskluzīvi tikai mizogīnijas, patriarhāta un dzimumaizspriedumu izteiksmē. Mums vajag saprast kāpēc sociopātu, un īpaši vardarbīgu vīriešu sociopātu skaits mūsu sabedrībā ir tik augsts.

Mana priekšnojauta saka, ka Kleina kunga ieskati tiks ignorēti. Kāda gan jēga ir tādām dzimuma cīnītājām kā Merilinai Frenčai un Glorijai Steinemai parādīt, ka vardarbīgi noziedznieki mēdz uzbrukt viņu sievām un draudzenēm, kā arī citiem vīriešiem? Viņu primārās rūpes ir pārliecināt sabiedrību par to, ka tā sauktais normālais vīrietis ir morāli defektīvs cilvēks, kuram patīk sāpināt sievietes.