Lai gan Contact (1997) ir lieliska filma, kaut kas tās noslēgumā ir tāds, kas vienmēr liek uztaisīt mazliet īgnu grimasi, ilgu laiku nevarēju saprast, kas tas ir, bet vakar beidzot sapratu.

Contact ir veidota pēc tāda paša nosaukuma grāmatas, kuras autors ir Karls Seigans. Šis ir viens no ļoti retajiem gadījumiem, kad man filma patīk labāk par grāmatu. Seigans ir izdarījis visnotaļ labu darbu šo grāmatu uzrakstot, bet filmas veidotāji tomēr izdara, manuprāt, vēl labāku, izvelkot no grāmatas visas galvenās esences un paspilgtinot tieši nozīmīgāko, šo to mazliet pārveidojot, lai tas radītu pēc iespējas mazāku jucekli un nesvarīgākās lietas pabīdot malā.

Es saskatu, ka tur ir 3 galvenās tēmas – kontakts ar ārpuszemes civilizāciju, zinātnes un reliģijas attiecības un sievietes zinātnē. Seigans, šķiet, ir labi apzinājies institūciju netīro pusi un to kā cilvēki alkās pēc varas un atzinības var censties viens otru nostumt malā, īpaši vēl, ja šis konkurents ir sieviete, kuras klātbūtnes pamatojamību attiecīgajā izpētes laukā cilvēki jau tā mēdz apšaubīt biežāk, nekā to, cik spējīgi ir viņas vīriešu kārtas kolēģi, kuru panākumi nereti ir mazāki. Viņai, lai sevi attaisnotu, ir jābūt nevis tikpat labai, bet 2x labākai.

Seigans ir apzinājies arī kaut ko tādu, kam atsevišķi zinātniskie prāti ir par īsu – viņš izprot, ko cilvēkam dod reliģija un dievišķais daudz dziļākā līmenī nekā tie, kas runā par dogmām, māņticībām un kontroli. Seigans runā par bijību, apbrīnu un iedvesmu, viņš arī norāda uz kaut ko tādu, ko izteikt vārdos nemaz nav iespējams un kas paliek ārpus valodas. Šis temats uznirst ik pa laikam, bet vissizteiktāk tas parādās, kad galveno varoni Elliju par viņas pieredzi citplanētiešu projektētajā aparātā izjautā komisija. Ellija caurcaurēm iemieso zinātnisko domāšanu, taču tajā mirklī pret viņu pašu tiek pavērsti visi tie ‘ieroči’, kurus viņa agrāk pavērsa pret reliģiju – kā viņa var pierādīt savu pieredzi, kāpēc tā pieredze ir tikai viņai, kā viņa var zināt, vai tas nebija viņas prāta īssavienojums, halucinācijas vai vēl kādi citi sensorie traucējumi.

Vienā no pēdējiem kadriem filmā Ellija ved bērnus eksursijā un puika viņai pajautā vai pastāv dzīvība uz citām planētām. Viņa atbild ar “What do you think?” Viņš saka, ka nezina. Viņa puiku paslavē, nosauc par skeptiķi un aicina ikvienu meklēt savu atbildi. Lūk, šis mani mazliet saīgņo. Viņai tomēr bija arī objektīvs pierādījums – lai gan viņa uzskatīja, ka ir bijusi prom apm 18 stundu, bet eksperimenta vērotājiem tās bija pāris sekundes, viņas kamera ierakstīja 18 stundas ar šņākoņu. Šinī gadījumā tomēr robeža būtu jānovelk – ja viņa stāstītu bērniem, ka redzējusi kādu reliģisko figūru, piemēram, eņģeli, viņai droši vien labāk to vajadzētu paturēt pie sevis (ja vien tā nebūtu svētdienas skola), bet viņa ved bērnus eksursijā, lai stāstītu par savu darbu un te ir runa par eksperimentu un pieredzi, kuru ieguvums ir pārāk nozīmīgs, lai par tiem klusētu. Varbūt klusēšana ir nosacījums, lai viņa tiktu uztverta nopietni un varētu turpināt strādāt, tomēr fakts, ka tika uzbūvēta tehnoloģija ar kuras palīdzību Ellijai izdevās ceļot caur tārpejām un saskarties ar daudz attīstītāku ārpus zemes intelektu, šo noklusēšanu zinātnes kontekstā padara mazliet traģisku.