Vājums ir vnk. sūdīga eksistenciāla situācija - nu, ir kāds piedzimis ar astēnisku ķermeņa konstitūciju, zemu IQ, stresa nenoturību un vēl ko tur - vai arī ieguvis dzīves laikā, kādas traumas rezultātā utml. Šaubos, vai kāds gribētu pēc tā tiekties. Bet kopiena iegūst vairāk, ja atrod veidu, kā integrēt vājus cilvēkus, piedāvājot viņiem iespējas savu vājumu kaut kā kompensēt.
Pakļāvība savukārt var būt izdzīvošanas stratēģija situācijā, kad nav resursu, lai dominētu - un tas nav nedz labi, nedz slikti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

/ piedāvājot viņiem iespējas savu vājumu kaut kā kompensēt./

OK, tā būtu minimālā programma.

Optimālā programma - novērst vājumu. Ja nesanāk - pētīt kā. Tas ir tāpat kā sadzīvot ar slimību vs radikāla terapija.

(Reply to this) (Parent)

/izdzīvošanas stratēģija situācijā, kad nav resursu, lai dominētu/

Drīzāk - slēpta resursu uzkrāšana?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ne vienmēr. Piemēram, ja iesaistos projektā, kuru vada cilvēks ar tieši šim projektam nepieciešamām specifiskām zināšanām, kuru man nav, tad lēmumus pieņem viņš vai viņa, bet es tos izpildu, un man šīs hierarhijas ievērošana nesagādā problēmas (ja nav kādas psiholoģiskas nesaderības), nedz arī obligāti mudina iemācīties to ļoti specifisko, kas ļautu man pārņemt vadību.

Tāpat jebkurš skolotāja (meistara) - skolnieka (mācekļa) attiecību modelis ietver hierarhiju un varas attiecības. Pat, ja fitnesa trenere (kuru ārpus viņas sporta zāles es uzskatītu par padumju cacu) man uzdod noteiktu vingrinājumu programmu un man nav pamata apšaubīt viņas kompetenci nozarē, es pakļaušos.

(Reply to this) (Parent)