Pēdējā laikā aizvien biežāk domāju par to kā būtu, ja mēs ar draudziņu pārvāktos dzīvot uz Vāciju. Šeit nav slikti - šeit ir labs darbs, jauns dzīvoklis un citi bonusi, bet ir sajūta, ka visa valsts ir tāds kā dzīvoklis, kuru tu īrē, bet tā gribas kaut ko savu, personīgo.

Es tiku kristīta 8 gadu vecumā Sv. Marijas Magdalēnas klosterbaznīcā (tā, kas pie Saeimas). Atceros, ka tā bija ārkārtīgi karsta diena un atpakaļceļā visi braucām mūsu mazaja opelītī un mašīna bija sakarsusi līdz kādiem 45 grādiem. Teorētiski es skaitos katoliete, bet praktiski esmu agnostiķe. Dažkārt patīk aiziet uz baznīcu un pasēdēt tāpat vien klusumā, tikai ne pārāk ilgi, jo tad jūtu kaut kādu emocionālu vakuumu. 10 gadu vecumā izteicu vēlmi kristīties arī vecticībnieku baznīcā, jo mamma ir vecticībniece, taču tā, man šķiet, bija tāda mirkļa iegriba, laikam aiz cieņas pret mammu (ja godīgi, pat neatceros kāpēc).
Baznīcā precēties gribētos, lai gan šķiet neesmu izgājusi to visu procesu, lai varētu sūdzēt grēkus un tā. Bet tā kā Latvijā tagad ir vienalga, kur precēties, laikam gribētu uz kāda lauka zem ozola, bet tā jau cita tēma.

Man ļoti pietrūkst tās pēdējo silto nakšu mazo koncertu sajūtas. Pēdējo reizi, šķiet, tā mani piemeklēja Washed Out koncertā, kad viņš izpildīja Belong.
Vēl arī Com Truise, taču tas man vairāk asociējas ar pirmajām siltajām vasaras dienām. Man laikam jāiet gulēt, es te kaut ko muldu par koncertu sajūtām.