29 July 2016 @ 09:49 am
 
vai kāds no klātesošajiem kādreiz ir spēris savu kāju baldones waterfestā?
kurš vispār no festivāliem ir vistīrākais un kārtīgākais?
man tāda sajūta (tā sajūta, kas rodas pēc fotogrāfiju apskatīšanas), ka tie visi ir baigie dzerstiņi, saki, ko gribi.
un lai gan iedzert vienmēr var, darīt to pie dabas krūts telšu pilsētiņā tālu prom no mājām izklausījās forši, kad man bija ašpadsmit gadu.
 
 
28 July 2016 @ 10:35 pm
FLUFF FEST 2016  
Aizbraucām un atkal bija forši. Ļoti forši!

PĀRĒJĀS FOTOGRĀFIJAS )
 
 
sense Nr.: superīgs
noise Nr.: Rosetta - Scoot
 
 
28 July 2016 @ 06:40 pm
labās ziņas un vēl labākās  
gribēju teikt, kur irōniski, bet laikam jāpārlabo, ka lōģiski tomēr, jo mēs taču te par manu dzīvi. nu un lōģiski tātad taču, ka atrodu savu ideālo vīrieti taisni taj' pašā dienā, kad seržs mani ir uzaicinājis kopīgā piedzīvojumā uz vienu pustukšu salu, kur mums savienoties ar dabu un lasīt grāmatas vienam otra azotē un šļūkt pret saulrietu ar laivu. nav jau nekāds medusmēnesis, mēs tā pa draugam, bet figu ar tiem vīriešiem var saprast, kā pieredze rāda. un ar mani saprast var vēl mazāk. bet tas ideālais vīrietis, kas nav seržs, ir drusku idiņš vai kas, es vēl neesmu atkodusi, principā man vajadzētu flirtēt no visa pleca un izzināt ūdeņus, bet es nemāku tādu teātri spēlēt un atskārtu, ka vispār neko nemāku. tā mēs tur abi stostamies kaut ko viens otra virzienā ar ātrumu apmēram viena īsziņa trejās stundās, jo, kad man kāds tā stipri iepatīkas bez jelkāda ar pirkstu uzrādāma iemesla, es pēkšņi esmu totāli uz mutes kritusi un visi vārdi no caurām kabatām izbiruši pinās pa kājām. un viņš tāds viss lielisks, skaicka, ne pārāk ieinteresēts laikam un atzinās, ka komunikācijā drusku nespējnieks. bet nav arī tā, ka mestu plinti krūmos dīvainā kārtā, līdz ar to grūti saprast, vai mēs abi moš nespējnieki [kas lōģiski, jo visi spējīgie jau sen apprecējušies, vai ne] vai viņam vienkārši intereses trūkums. un tas viss ir sarežģīti, kad tev par cilvēku ir tik maz informācijas un pa lielam viss ir jāpiedomā pašai. piemēram, to, ka viņš ir lielisks, es jau piedomāju un drusku iemīlējos, lai nesametas garlaicīgi, bet tagadiņ gaidu un smaidu, kad juniverss nāks ieviest korekcijas, lai gan savam čujam diezgan uzticos [tb pareizo seksu māku atrast]. viņš parasti atbild ar jā vai nē vai kādu strupu frāzi, kas fiziskā klātienē mani vispār netraucētu un patiesībā šarmā, jo nav ko tarkšēt kā ložmetējam, bet tādām kautrīgām pirmajām sarakstēm tas tomēr drusku par kūtru. principā es gribu tikai iebāzt seju viņa bārdā, varbūt pat apmesties tajā uz dzīvi, un ar to manai persōnīgajai dzīvei arī uz šo brīdi pietiktu, bet viņš savam vecumam [38 gadiņi] izrāda par maz dzīvības pazīmju. vai tad tajā vecumā vēl kautrējas? jūs man pasakiet, varbūt tikšu pie kādas skaidrības.

citās ziņās - latvijā braukšu, pēc divām nedēļām mani pie pāris glāzēm, un vēlāk zem galda, varēs skatīt vaigā, hip hip? :)
 
 
sense Nr.: ķiķēju pati par sevi
noise Nr.: Blur - Girls and Boys [jā, tell me about it]
 
 
28 July 2016 @ 04:52 pm
 
tā mana angļu valoda..
varēja jau nu būt labāka!
 
 
28 July 2016 @ 12:11 pm
 
nav jau tā, ka neskatos neko, izņemot seriālus. kā nu ne, nesen noskatījos pat ļoti izklaidējošu gabalu  zootopia, kas man šķita jau tāds muļķiks ar cienījamu sižeta līniju.
liku lielas cerības uz the secret life of pets, kaut gan, spriežot pēc imdb novērtējuma, tur visu multeni varbūt cenšas iznest uz mājdzīvnieku kjūtnesa faktora?

p.s. ārpusē izskatās, ka pilsētai tuvojas tumsas spēki.
 
 
28 July 2016 @ 11:11 am
 
vakar līmēju tapetes, jo šodien atvedīs skapja durvis. ar spoguļiem!
par lielu atvieglojumu, tapetes no rīta bija savā vietā, nevis atlupušas un uz grīdas, kur es tās gaidīju, jo līmēt tapetes nudien nav mans. pārāk augstas sienas, pārāk lielas loksnes, pārāk īsas rokas un kājas, un vispār, blood, sweat and tears.
bet nujā - skapis, jopcik. ar spoguļiem!

tagad ir tikai viena problēma - kur lai liek to dīvānu? tā jau viņam nav ne vainas, izņemot to, ka tam fiziski istabā vairs nav vietas.
 
 
28 July 2016 @ 09:44 am
: sieviešu draudzība, mīts vai patiesība (žurnāla virsraksts)  
beigās tomēr satiku savu seno draudzeni, un liels bija mans prieks uzzināt, ka viņa netur ļaunu prātu.
mūsdienās tas ir retums sieviešu vidū.
es jau arī neesmu zelta gabaliņš, bet, taisnībsakot, man par lielāko daļu cilvēku savu paziņu lokā ir viens pīpis,
bet par tiem atlikušajiem - pilnīgi pretēji.
tie atlikušie ir kā tādi my precious.
 
 
27 July 2016 @ 07:52 pm
 
šodiena bija tik šokējoša, ka no pārdzīvojumiem paņēmu avansu un beidzot nopirku biļetes uz Ņujorku novembrī. starp citu, būšu tieši uz vēlēšanu laiku, ko plānoju pavadīt vai nu Vašingtonā pie Arjas, vai no Jeilā pie Marijas.

starptautisku skolu pluss: draugi, kas pēc tam dzīvo trakās vietās.