31 August 2016 @ 10:36 pm
[mākslai vajag elpu]  
no room for art to fart
Tags:
 
 
31 August 2016 @ 08:07 pm
metastāzes& kafijas klizmas  
Interesanti, vai visādiem šarlatāniem nebūtu krietni vien mazāka apgūstamā tirgus daļa, ja mēs būtu gatavi savai mirstībai. Mācību grāmatās varam izlasīt kā gotiņai dzimst telēns, kā tētis un mamma saplūs vienā, lai radītu bērniņu, bet par nāvi ne vārda.
 
 
31 August 2016 @ 06:00 pm
[sašutumd no netikuma vietas]  
Mārupe - tas ir kaut kāds elles izstrādājums, es tur otro reizi mūžā pastu meklēju un bez čakarēšanās nekādi, kaut līdzi man ir googlemaps, tāpatās nomaldos. Pārceļ viņi to savu pastu arī, zin, katru gadu citā vietā! Kā man bija zināt, ka tagad Rimi hiperī iedzīvojušies, būtu vismaz ārā kādu norādi atstājuši, nu! Es jau esmu noreibusi bez šmigas, goda vārds. Un pasta adreses mainās, pasta kultūra nē - sēdi ar 3 beibēm kasēs, bet kā nemirgo tavs kārtas numuriņš, tā nemirgo... mierīgi var paspēt desu nopirkt.
 
 
sense Nr.: Ble
 
 
31 August 2016 @ 12:30 pm
VCR  
Panasonic NV-FJ612 videomagnetofons.
Made in Germany

2x SCART,
RF-In, RF-Out
RCA Audio Out

... tālāk ... )

Pašsavākšana Rīgā, Kalupes ielā.
Pieteikšanās komentāros, priekšroka tiem, kas var savākt ātrāk.
 
 
31 August 2016 @ 11:02 am
 
divi pretējā dzimuma sīņi, iegrimuši kvēlā, bet ne naidīgā diskusijā, abi leoparģika lakatiem galvās.
Tags:
 
 
31 August 2016 @ 09:49 am
 
Garāmbraucošs velosipēdists painteresējās, vai kāds man esot teicis, ka Dievs mani mīl. Ātrumā neatcerējos un atbildēju noliedzoši. Puisis aizbrauca tālāk.

Piezīmēšu, arī viņš neteica, ka Dievs mani mīl, tikai apjautājās par maniem piedzīvojumiem šai sfērā.
 
 
31 August 2016 @ 07:49 am
lost the up sound for the down me on the way  
Nereāli, neeeereāli notrulināta uztvere. Un neko jau arī nemainu. Ar ikdienu apkalpojošajā, viegli ticēt, ka esmu taču pavērusi sev iespēju lieliski uzasināt to emocionālo intuīciju or something something, bet tad es uz mirkli atžirgu un sāku likt kopā 1+1..
Laikam tikai pliki kolekcionēju kaut kādas druskas. Uzlasu jūsu drupačas un mēģinu salikt vienu, veselu sevi. O, paskat, tik dziļi jūtu cilvēkus, ar kuriem vien nesen piešķīlusies īstāka komunikācija! Bet realitātē - nnnu, jā, joprojām ne sūda es par jums nezinu.
Tāds apmaldījies un sociāla apstiprinājuma izsalcis ekstraverts; kā sanāca, kā ne - ieligzdojis zem ne pārāk anonīmo intravertu biedrības jumta kores, sameklēs katru nejaušāko tevis šķautni, lai asociētos un tur pieaugtu. Ieveļos tev blakus čomska krēslā un bieži ar saviem brain-dead momentiem iztraucēju jūsu īstās sarunas. Tās, kurās mākat kautcik sevi artikulēt un novest teikumu līdz jau aptuveni izrēķinātam galam, kurās patiesi jūtaties salīdzinoši brīvi. Sarunas, kurās sen sevi atklājušas visas tās lietas, kuras manu neredzīgo acu priekšā dzīvo jau pārāk ilgi, lai vēl būtu pieklājīgi uzdot jautājumus par tām. Cepos kaut kādā mūžīga nemierā un nespēju paskatīties tālāk par savu bossy degungalu, lai varētu godīgi pateikt, ka mani interesē jūsu dzīves.
Un tā pat sāku justies arī saziņā ar cilvēku, kuru jau krietnu laiku pierakstu labākā drauga "amatā" - "piedod, esmu too high" nu jau ir normāla atbilde, kuru viņai jāpieņem, mēģinot mani sazvanīt kādā brīdī, kad palicis par smagu. Viņa, mans lielākais mudinātājs nepamest iesākto, joprojām man stāsta vairāk, nekā jūtos pelnījusi, kamēr pati esmu izaugusi par kaut kādu pašcentrisku torpēdu, kura nesaprot grupas dinamiku, grib visu triecienspēkā privatizēt un, ja tas izdevies, tur arī bez pārmetumiem atslābt, laiski uz muguras viļņojoties savā netikumu jūrā.
Jā, arī laiks, kad pat īsti nemācēju pieņemt komplimentu, nebija ne cik labāks jebkādu cilvēcīgu saikņu būvēšanai, bet patlaban nonāku pie sajūtas, ka man ar jums pa īstam padodas tikai pazust. Un būt tik pat skaistai, cik (gan sev, gan citam) nepieejamai un tālai.
 
 
30 August 2016 @ 04:35 pm
 
traktors ar uzlīmi "apokalipses jātnieki"
Tags: