27 November 2014 @ 10:10 pm
poop fly earrings  

https://www.etsy.com/shop/AnniesFingers
 
 
27 November 2014 @ 07:52 pm
 
ak, sīrupiņ. skatos Riga IFF programmu, atzīmēju filmas, kuras noteikti jānoskatās starp visiem citiem darbiem, un mulstu par to, ka vairs īsti neznu, kā skatīties filmas, kas garākas par 30 min. atceros, kā vēl pirms daudziem gadiem mēdzām dalīt austiņas arsenālā, tas bija tik skaisti un romantiski, sēdēt zālē daudzas stundas vienā vakarā, skatīties filmas, īsti nezinot, kas tās būs par filmām, ārā vienmēr bija rudens, tāds labs un smaržīgs rudens, un tas bija tik skaisti. un reizēm, kad man viss beidzās ap pusnakti, mani mājās veda kāds draugs, kurš palika uz pēdējo seansu solidaritātes vārdā. man nez kāpēc nekad neienāca prātā pateikt, ka es nevaru palikt līdz galam, līdz visas programmas beigām, jo tas likās tik loģiski - ja reiz sākam sešos vakarā, tad arī līdz pusnaktij.

meanwhile in reality, atrodu sevi arvien jocīgākos statusos un formās. sāku kārtot māju, pat uztaisīju ēdienu, mēģinu tikt vaļā no muguras sāpēm un no tā, ka dzīvoklis vairs neliekas mīlīgs, kā arī aukstuma. pēdējais punkts gan ir visgrūtāk labojamais.

vienvārdsakot, ceturtdienas vakarā esmu mājās viena un bez plāniem iet ārā, šodiena ir bijusi pārsteidzoši normāla - skola, pāris telefona zvani, pāris darbi un tāmes, un tas viss liekas tik ļoti normāli, ka joprojām pārsteidz. nekādu sabrukumu, nekādu negaidītu pārsteigumu, un izrādās, tas mani var pārsteigt.
 
 
27 November 2014 @ 04:27 pm
man, lūdzu, rakstainas kamanas, iņķim ņepredlagaķ  
gribēju rakstīt, kā man iet ar aģentūrām, bet tad sapratu, ka esmu izlepusi cūka un šo informāciju labprātāk paturu pie sevis. īsumā, though, ir tā, ka 1dien būs daudzmaz skaidrs, kam [kādu brītiņu] sēdēšu kamanās. jo gribās strādāt, gribās pilnu kontu un, visgalnākais, gribās nost no kakla draudziņam [agdies, kā man riebjas prasīt finansējuma kaut kādām tik elementārām lietām kā, nezinu, šampūnam, jūtos kā kaut kāda '50.gadu mājsaimniece un vienkārši nespēju dabūt tos lūdzošos vārdus pār lūpām, jo liekas, ka vemšu no pazemojuma], tajā pašā laikā ir tomēr darbi, kurus vienkārši negribu darīt. piemēram, dalīt flaijerus, bļeģ, kas manām ausīm izklausās pēc prastas salšanas aukstumā, meningīta izaicināšanas un cilvēku besīšanas ar kaut kādu sūdainu spamu. zinot sevi, es tos flaijerus iegāztu tuvākajā misenē un tad kādas stundas trejas, kamēr skaitītājs riņķo, tuvējā bufetē strebtu karsto šokolādi [mutual disrespect, i call it].

ja ar šo pretrunu nepietiek, atļaušos atgādināt, ka arī mājsaimniekot man īstenībā patīk. šodien pagatavoju eksperimentālas brokastis, kur sviestā drusku apzeltina smalki aptīrīta ābola gabaliņus, tad piehujārī 5 smuku [svaigu] vīģu pusītes un asinsdesas ripiņas [black pudding tas še saucas]. kamēr tas viss lēnām sautējas, tamēr uz uguns uzsilda svaigu laima sulu, tajā izkausē pāris karotes medus un tad to visu izgāž pār asinsdesas&kō sautējumu. un tad lai kādu strēķi tas viss labums sautējas savā nodabā. tikmēr paņem īru partupeļmaizi, uzmet tai sieru un apkraukšķina cepeškrāsnī. asinsdesa izdevās pirmšķirīga, drusku skābais apceptais ābols un vīģu un laima-medus mērces saldumiņš ir lielisks kombō, nolocījām murrādami. bez superlētām svaigajām vīģēm šodien noskōroju arī 3 pakas hennas. ja eksperimenta rezultāts būs gaužām neapmierinošs un no matiem nāksies šķirties, tad c'est la vie, šitam ērkulim pakaļ neraudāšu.
 
 
sense Nr.: gaidu un smaidu
noise Nr.: Kontext
 
 
27 November 2014 @ 04:34 pm
 
Bet uz labās nots - mans eliksīrs taču atnāca. Gaidīju, ka sūtīs 2 nedēļas, bet atnāca divās dienās! Viņiem laikam UK ir kāds izplatītājs. Vakar pirmo reizi uzsmērēju pirms gulētiešanas - vēl par agru ziņot par rezultātiem, negaidu brīnumus vienā naktī, bet seja šodien bija ļoti maiga un mirdzoša. Bet ļoti iespējams, ka man tā tikai liekas, jo es gribu lai ir maiga un mirdzoša! :D
 
 
27 November 2014 @ 03:43 pm
 
Es esmu tik ļoti vīlusies Perfect Strangers projektā. Labi, ne pašā projektā kā tādā, bet cilvēkā, kurš man tika izlozēts. Šodien saņēmu savu vēstuli, kas bija kaut kādas jocīgas ilustrācijas par kara laika ēdienu un neizsakāmas izcelsmes kartiņa. Nekādi paskaidrojumi kas tas ir, kāpēc tieši tas man ir atsūtīts, nekāda vēstule, pat ne īsa zīmīte.
Es cerēju, ka šis projekts ļaus man iepazīt kādu cilvēku otrā pasaules malā, dalīties ar daļiņu sevis, savas dzīves, vai iepriecināt kādu. (Un tajā pašā laikā es cerēju, ka kāds dalīsies ar mani, vai, ka, vismaz tajā visā būs kāds cilvēcīgums - t.i. kaut vai neliela zīmīte no otras personas būtu jauki!)
Es vairākas dienas skraidīju apkārt, meklējot lietas savai paciņai - vietējo, īpašo Ziemassvētku tēju, kas iepakota skaistā svētku bumbulī, kuru kārt eglītē, vietējo šokolādi, kas ir vienkārši unikāla gan iepakojuma, gan garšas kombināciju ziņā, un nāk no mana apgabala, kā arī latviešu gardumus, kas vairāk no manas dzimtās puses. Atradu kartīti, jo tā meitene bija uzrakstījusi, ka viņai patīk pastkartes, uzrakstīju arī nelielu vēstulīti.
Es pat biju specifiski uzrakstījusi savā aprakstā, ka vēlos lai cilvēks pastāsta par sevi, padalās ar savu stāstu.
Nu neko. Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr. Atkal par daudz par visu piedomāju un cerēju, ka arī kāds cits domā līdzīgi kā es. Cerams, ka vismaz viņai patiks.
 
 
27 November 2014 @ 04:13 pm
 
dzeru yogi tēju, nu to, kas pret depresiju, a uz papīra birciņas viedi all you need is you within you. sapratāt, ja?
Tags:
 
 
noise Nr.: QOTSA - I sat by the ocean
 
 
27 November 2014 @ 01:21 pm
ēdiena ziņas  
Sataisīju sev darba pusdienu kārbiņā lēcu salātus. Mērce no eļļas, zemesriekstu sviesta, apelsīna sulas un vēl šādiem tādiem niekiem. Rezultāts garšīgs, vispār pēdējā laikā esmu sapratusi, ka man patīk saldas garšas, tā sauktajos sāļajos ēdienos.
 
 
27 November 2014 @ 12:22 pm
 
man mājās nav ēdiena (pārbaudīju, viss ir beidzies), bet ir kafija un trīs veidi alkohola. manas prioritātes laikam ir skaidras.