31 October 2014 @ 10:22 am
our figures are slipping  
esmu ielūgta uz kaut kādu ļoti apšaubāmu helovīnpārteju. ballēties jau patīk un es zinu, ka varētu saģērbties par dexteru - kargō biksēs, melnā pogājamā topiņā, timberland zābaciņos un no kartōna izgrieztu nazi un tas man viss neko nemaksātu, jo tas viss man jau ir. bet man prāts nenesās uz ballēšanos, gribās normāli atlaist[ies] - mājās ar draudziņu un kīnō mincīšu čupiņā, kā parasti. izgāšnedēļas nogalē jau bijām 2 ballītēs. katrā pa kādām 10 minūtēm :)) iepazinos ar vienu poļu tetovētāju, tāds pretīgs glumjš tipiņš, kas tādā centīgā britu akcenta atdarinājumā stāsta, ka dzīvo kopenhāgenā un ir afigenns mākslinieks, d'you knowha'amean? un piekoļījas pie mana kāša un sāk piepisties ar savu huiņu un vai man kaut ko ieliet un vai es arī negribu tetovēties. nah, thanks, man, šitāda lohatrōna klātbūtnē izģērbties?! you should be so lucky. otra ballīte bija ar latviešu urļikiem, tāds kolka cool irl. ar draudziņu pa nakti skeitojām mājās un visu ceļu ņirdzām. tas bija diezgan foršs, savi urlas tomēr tuvāki nekā poļu, vai ne :)) es tikai klausījos tajā latviešu valodā un pie sevi smējos un laboju, prātā ar sarkanu piltušku kā tāda latviešu valodas skolotāja [tikai high].

vēl paskatījos, kādi interesanti darbi tikai nav manā apkaimē pieejami. detektīvdarbs pilsētas domē ar ļoti neskaidru darba pienākumu aprakstu. jādibina kontakti ar vietējiem jauniešiem no nariku un beigto prostitūtu rajōna, kas mums te netālu. un tad jaunieši jāmēģina izvest uz taisnā skaidrās apziņas ceļa un paralēli jāapkaro narkōtiku tirgošana, jāmāk iemantot jauniešu uzticību un tamlīdzīgi. nebūtu bijis iebildumu pamēģināt, lai gan droška nekvalificējos ne es pati, nedz arī manas urīnanalīzes. vēl bija ideja pieteikties salvation army pūznī, kas mums šepat pāri ielai, jo izskatās, ka viņiem tur jautri tusiņi [izņemot, bēres]. ja darbs tik tuvu mājām, es būtu gatava pat tēlot kristieti, uz tādiem meliem un divkosību es esmu spējīga, prikaļi? :)) un kā gan tas atšķiras no visiem pārējiem darbiem, kur man kaut kas svešs jāpārstāv un jātēlo rātns pilsonis? tas pats vien ira. vēl patika kaut kāds soc.darbs, kur palīdz veciem un jauniem un ar alcheimeru slimiem, labdarība īsāk sakot, bet tur vajag tādu kvalifikāciju, kuru var iegūt tādos un tādos kursos. un tos kursus var iet tad, ja strādā šajā jomā. bet, lai strādātu šajā jomā jāiziet tie kursi, ja, kurus tātad var iet, ja strādā jomā.. u wot, m8?
 
 
sense Nr.: pacilāts
noise Nr.: NTS Radio Throwing Shade - Muslim Jazz [tik skaisti, ka sāp]
 
 
31 October 2014 @ 11:38 am
 
šodien saņēmu visšausmīgāko epastu mūžā.
tur rakstīts:
"Готовьтесь к 11.11 – крупнейшей онлайн-распродаже планеты!"
lai dievs nogrābstās. tieši dienu pēc algas.
 
 
31 October 2014 @ 10:21 am
: uzmini nu, kas tas ir?  
 
 
31 October 2014 @ 10:12 am
 
jaunais krešs uz mani sāka skatīties tādām dievinošām acīm brīdī, kad ierunājos par savas personības destruktīvajām nosliecēm. nu kāpēc es nevaru iemīlēties normālos cilvēkos.
 
 
31 October 2014 @ 08:49 am
 
Man bija kolosāla dzimšanas diena! Līna uzcepa man dzimšanas dienas kūku, Maksis uz krodziņu pa taisno no treniņa atbrauca ar rožu pušķi, bet Stefans aizveda vakariņās un pabaroja ar foreli. Vēl es ar dēlu pirmo reizi spēlēju biljardu. Pārsteiguma zvans no omas un ļoti daudz virtuālu sveicienu.

Iztaujāju Maksi, kur viņš rozes ņēmis. Izrādās pa dienu apjautājis klasesbiedrus, kur pa ceļam uz treniņu esot puķu bode. Neviens nezinājis, tad draugs atgādinājis par lielveikalu. Pirms treniņa nopircis un pārsteigums izdevies. Sēdēju tāda ļoti apmulsusi un atcerējos par ideālo vīriešu izaudzināšanu ne apprecēšanu.

Savukārt Anna krodziņā koķetēja ar lielajiem puikām pie blakus galdiņa. Tikai Līņuks sabēdājās, ka viņai biljards nepadodas un es visu laiku atbildu uz telefona zvaniem. Bet pašā vēlā vakarā arī tas pārgāja un mums bija laimes mirklis visiem kopā.
 
 
30 October 2014 @ 08:14 pm
 
"Es feisbukā stalkoju tikai sevi"
(c) es, tikko telefonsarunā
 
 
30 October 2014 @ 06:07 pm
 
Šodien pie manis pieķērās modernā medicīna un pilnīgi negaidot atzina, ka nemaz tik beigts es neesmu. Nu, ka acis man, iespējams, nevis iet boja, bet ir ar tādu pabiezāku čaumalu un tāpēc rada mānīgu iespaidu, ka tūdaļ sabruks. Visādas smalkas uzpariktes, zodiņu te, pierīti šite (es mulstu, kad attiecībā uz mani lieto deminutīvus), gaismas zibšņi un zili mirdzošs futūristisks sprungulis iesprausts acī.

Kā arī uzzināju, ka esmu vēl tīri jauns cilvēks, man vēl dzīvot un dzīvot, lūk.

Tas viss par nieka 37 eiro.
 
 
30 October 2014 @ 05:00 pm
ar kaklu pret kaklu  
beigu nebeigas