Labrīt, dāmaz un kundziņi!

Ēterā nāvīgi aizkaitinātā Bikini Kill. Vēlējos padalīties ar savu, khemm, sāpi. Dzīvokli, tātad, atradām. Rajonā, kādā gribējām, ar divām vannas istabām, labu izkārtojumu un visādiem bonusiem. Līgumu parakstījām, depozītu ieskaitījām, pirmo mēneša maksu arī. Dzīvokli sakārtojām.
Un skapī palika tikai viens bubulis - apkure un karstais ūdens. Vakar mums atsūtīja santehniķi (klasisko. ar lielu alus vēderu un pusnolaistām biksēm), vot viņš tur 30 minūtes pačakarējās, pačakarējās un atklāja mums Lielo Noslēpumu - visi krāni vaļā, bet tā "elektroniskā figņa" esot atslēgta, tāpēc mūsu dzīvoklī ūdens nesildās.
Un to mums pasaka pēc nedēļas.
Šodien bija tā diena, kad mēs pilnībā plānojām vākties iekšā, i kū tu dūmoj?! Mirjama zvana menedžmentam, viņai iedod kaut kāda veča numuru, kurš atbildīgs par apkuri, zvanu značit uz turieni, a man pagalam aizkaitināts vecis (tjipa, čobļa!) iedod Bord Gais (tas ir kā Rīgas Siltums, tikai irish edition) numuru, uz kuru atkal piezvanīja Mirjama, lai dabūtu atbildi, ka jamie atzvanīšot pēc 20 min. 20 min, MY ASS! ŠAJĀ VALSTĪ NEKAS NEKAD NENOTIEK PĒC DIVDESMIT MINŪTĒM, JO TĀ IR, JOBTVAJMAĶ, SPĀŅU MANJANAS KULTŪRA!!!!!






update: STRĀDĀ!!!!!!!!!!!!!!!!!!! JĀĀĀĀĀH!!!!!!!!1

Pēc spāņu valodas testa, kuram es, protams, nesagatavojos, jo pagājušajā nedēļā par svarīgāku uzskatīju tukšot viskiju fancy-ass ballē un pēc tam [explicit content], nolēmu sev beidzot uzdāvināt dāvanu - parfīmu, kuru jau pirms gada pamanīju kādā modes žurnālā un novembrī Londonā beidzot pasmaržoju. Tam es speciāli kratījos LUAS aka Dublinas tramvajā (Rīgas tramvaja vagoni nervozi pīpē stūrī) uz kaut kādu tjipa-kruto šopingcentru (viņi visi ir vienlīdz kaitinoši pirmsziemassvētku laikā, turklāt īriem ir tā šausmīgā mode jau no novembra vidus izrotāt eglīti, kā rezultātā pazūd visa pirmsziemassvētku sajūta, un man tā vēl joprojām nav atnākusi, bet tas, protams, tik tā, es te no tēmas nolīdu kā parasti).
Cilvēki šopingcentros man izraisa nopietnas agresijas lēkmes. Ja es parasti iztieku ar "excuse me, sorry" tekstiem, tad šajā gadījumā es kā lode šaujos ārā, ar savu lielo iepirkuma maisu, grūstot visas īru tīnes neGGlītajos zābakos. Un vēl mums te ir atkusnis. /smagi nopūšas


Jā, starp citu, parfīms.

P.S. Sāku krāt maģistram. 6000 eiriku vismaz, dārgi, scuko!

Uz šīs salas laikam viss notiek otrādāk. Gandrīz nedēļu atpakaļ ir sācies siltais periods, mana mamā sauļojas terasē un krāso savas rozā hortenzijas zilas (jo zilās ir viskrutākās), knipsē tās un liek bildes odnoklassniki.ru grupas "Cveti imigracii" galerijās (jā, tas, protams, ir lol, turklāt tā grupa ir domāta visām tām daiļajām krievu sievietēm, kas saprecējušās ar ārzemniekiem un aizbrauca aizjūrās vai arī vienkārši tur dzīvo - kulinārija, dārzkopība, literatūra un cits jautro pēc-piecdesmit sieviešu bulšits).
Papā, savukārt, ir Latvijā pie omītes, kurai no lielajiem stresiem, ka mūrnieki (viņai lauku mājā jāpārbūvē krāsns) atbrauca nedēļu ātrāk nekā plānots, noticis išēmiskais insults. Šorīt stāstīju viņai klausulē, lai nedomā mirt, kamēr neapprecos (un kad tas vēl notiks...!), parunāt viņa nevar, tāpēc klausules galā bija klusums. Vispār es cenšos par to nedomāt, jo vienu omīti es jau pazaudēju, un šī ir mans pēdējais vecvecāks, ārkātīgi gaišs un labsirdīgs cilvēks.
Bet lai pabeigtu uz priecīgākas nots, sūtu muzikālo sveicienu. Pie mums ir karsti, pie jums - auksti (bet toties cik ilgi jums bija karsti!!!)

boat club - memories