Prof. Biezpientaures pētījumu centrs -

22:08

Agri no rīta uztaisīju laptopam paliktni, kas ļauj gaisam lielos daudzumos netraucēti piekļūt apakšai - drīz sāksies karstums un ragaviņas ir jākaļ vasarā. Atvainojiet, bet vairāk es neko nevaru stāstīt, jo tad es nepagūšu patentēt šo brīnišķīgo darinājumu no pasta sūtījuma kastes. Kaut gan, visi jau tāpat to zin, vienkārši neviens nav sācis pārdot datorbutikos, kuros ieiet var tikai kopā ar kādu, ko pazīst īpašnieki.

Diena sākās daudzsološi - agrās rīta pastaigas laikā viens parakīts pirmo reizi izšmauca no rezervāta un ielaidies pie manis, mēģināja izdomāt, kur lai apmetas. Pēc piespiedu nolaišanās un atkārtota starta tomēr pieplauktojās un rezultātā ļāva sevi transportēt uz būrīti, atšķirībā no pirmā, kurš līdzīgās situācijās pieprasa rituālo deju daudzkārtīgus atkārtojumus. Tomēr lielākā veiksme ir apstāklī, ka šodien no rīta bija vēsi un balkona durvis bija ciet. Karstajās dienās tuvējā apkārtnē jau redzēju izlīmētas lapiņas ar vilnīša portretu un parakstu "pazudis draugs".

Autobusā redzēju Šonu Pennu (kā var būt tik līdzīgs vienīgajam aktierim kura vārdu atceros, tas tāpēc ka mans tēvocis ir tam līdzīgs, agrāk vispār), tad viena meitene čamdīja savas mugursomas ārējās kabatiņas nenoņemot to no muguras, izskatījās pēc pašmasāžas un kāda kundze gados runāja pa diviem telefoniem, nemitīgi izvelkot te vienu, te otru, sarkanais ābons (ābols+telefons) glabājās rozā briļļu makā, bet brilles viņa lika plastmasas maisiņā. Saruna bija par to, lai sarunu biedrs apsveic kādu citu personu, kuras numuru viņa tūlīt nosūtīšot un lai sarunā viesošanos pie šī trešā. Tad vēl zem stāvošām sievietēm sēdēja kalnietis (tā es viņu saucu, to melnīgsnējo tipu kas iekāpj mūsu pieturā) ādas kosuhā, ar plaši paplestiem ceļiem un matu stīpu garajos matos. Viņš knosījās ar telefonu un aizņēma pārāk daudz telpas, ne tik daudz fiziski, cik....ē. Viņam pretī sēdēja meitene ar romantisku frizūru, masīvām tumšām brillēm un kumpu muguru, un čikināja telefonu, pēc tam planšeti. No tiem verķiem muguras kļūst kumpas, kad es jums saku.

Pa dienu taksī atstāju telefonu, nelietis izslīdēja no kabatas un kā vēlāk izrādījās, iekrita kautkādā kroku labirintā. Taksists stāstīja, ka nākamais klients esot brīnījies par vibrozvanu zem dibena, bet viss beidzās labi, pēc pāris stundām garāmbraucot viņš pieveda to man klāt. У нас ничего не пропадает! viņš apgalvoja. Ir jāpadomā par telefonu grāmatas bakupu, savulaik nožmiedzos par nokijas dārgo kabeli, bet ķīnietis par dolāru neiet, kautkas tur nav līdz galam izpētīts. Ja padomā, tam telefonam nav ne vainas - šķiet, vīrusus simbai sevi cienoši blēži neraksta, modīgās lietotnes (kā mani sauc, cik soļi man jāsper lai sasniegtu homeostāzi, cik es šodien apēdu) iztiek bez manis un es bez tām, exch integrācija ir, pārējie meili, skaips, mazopera un taimeris ir - gadžetu blickrīgam neder, protams, bet kā darba zirdziņš savu smieklīgo cenu un elektrību atpelna godam.

Baseina sezonu noslēdzu ar čību aizmiršanu. Atcerējos, ka urīns der dezinfekcijai (bērnībā taču ieteica uzčurāt brūcei), bet nebija rezervju un tas jau būtu jādara ģērbtuvē, pirms apavu uzvilkšanas - lai tam vispār būtu jēga. Atpakaļceļā busā satrakojies bērns raudāja kā Puškina dzejolī pieminētā vētra, mamma mēģināja to piekukuļot ar ūdeni (nē, jūs aptverat - ar ūdeni!?!) un tā vietā, lai pievienotos nosodošus skatienus raidošo nometnei, es pagriezos pret mazuli, un riskēdams tapt nosaukts par paedofilu, uz roku balsta sāku vienkāršu pirkstiņdeju (ne jau tik juteklīgi kā Leonardo@El hombre de al lado, tur jau cits konteksts) ik pa brīdim pametot īsu skatienu uz knauķa reakcijām. Auri noklusa, tad mazais uzmanību pievērsa kam citam, tad atkal atgrieza pie manis. Cik maz reizēm mums pietrūkst, kādas kripatas uzmanības, kāda īsa mirkļa. Sajutos atvieglots, jo maza bērna raudas šaurā telpā var būt grūti panesamas.

Pārskrēju Ukrainas ziņām, tur viss pa vecam - vienuviet atgūst, citviet pazaudē. Jāpalasa, kāpēc par Porošenko tik daudz procentu balsu, pamanīju apņemšanos ņemt tos austrumus eža cimdos. Reizēm pieķeru sevi atviegloti lasot ziņu, ka kotletēs samalti tik un tik ukraiņu pretinieku un bēdājoties kad ziņo par ukraiņu zaudējumiem, tas nu ir tāds vienkāršots skats uz to, kas tur notiek. No grāmatās lasītā un filmās redzētā šķiet, ka paši karotāji arī izdomā kautkādus domāšanas un uzvedības modeļus, lai būtu vienkāršāk sadzīvot ar to, kas notiek karalaukā.