IMHO mums vienkārši nav attīstītu un sabiedrībā ierastu indivīda vērtības, vienlīdzības un līdztiesības tradīciju kā Ziemeļvalstīs. Mums ir gluži otrādi - "daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki". Sabiedrība kopumā akceptē, ka kādam ir lielākas tiesības, jo viņš ir kaut kā vērtīgāks, bagātāks apsviedīgāks, augstākā amatā. Es pieņemu, ka vienlīdzīgākā dzīvnieka sindroms velkas līdzi jau no Ulmaņlaikiem, iespējams, tad arī sākās, labi uzbarojās LPSR laikos un krāšņi uzziedējis pēdējo 20 gadu laikā.
Lai visiem varētu piešķirt vienādas tiesības, indivīdiem būtu jābūt aptuveni vienādiem savās spējās. Manuprāt, nehomogēnā sabiedrībā visiem iedot vienādas tiesības ir tas pats, kas ar mitrām rokām grābstīties sadales skapī. Problēma ir citur - kā pie varas lai nonāk tie, kas dod max. daudz labuma un nodara min. daudzumu sliktuma.
Vēl ir atvasinātā problēma - sadalīt sabiedrību nevis pēc etniskās vai ģeogrāfiskās piederības, bet pēc apjēgas un attieksmes - tad arī varas pārstāvjiem būtu samērā viegli saprast prasības un piegādāt rezultātu. Nuja, alkoholiķu valsts, zinātnieku pilsēta, ar veselību apsēsto mikrorajons, kinomīļu ciemats utt. Pirmajiem vajag daudz šmigotavu un pieejamu atpumpēšanu, otrajiem - reaktorus un bozonu pētītavas, trešajiem stadionus un trekus, utt.
Un tad tie savā starpā mainās ar pakalpojumiem un precēm. Bet nav tik vienkārši - tie, kuri nespēj un negrib neko piedāvāt, marodierē. Vēl citi apmaiņā pret piem. ēdienu aizsargā pret marodieriem. Autonomija neizdodas! Lietu dabiskais stāvoklis negrib vienlīdzību. Atgriežamies pie samērā slēgtām kastām. Patiesībā tās tāpat pastāv, lai arī sabiedrības naivākie locekļi uzskata, ka tā ir sena un drūma pagātne. Nākotne arī ir iespējama vai nu ar atzītām un skaidri definētām kastām, vai cilvēces fenomenālu apziņas lēcienu, lai visi uztvertu dzīvi daudz maz vienādi - lūgtum ievērot, ka šo iespējams sasniegt divejādi.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}