Biatlons ir vienīgais nopietnais ziemas sporta veids. Piekabināt vēl izpletņlēkšanu un mums ir olimpiskais nāves bataljons, kuru var iemest dziļi ienaidnieka aizmugurē. Protams, skaitās arī garie slēpojumi, kā pirmā pakāpe ceļā uz zonderkomandu.
Kērlingu neskatījos, bet atgādina zolīti uz ledus.
Visas kamaniņas, skeletoni un bobsleji ir puiku un meiteņu ziemas štelles, kas pasniegtas ar olimpisko mērcīti. Protams, ka sūri grūti jātrenējas, bet šļūkšana no kalna ir tā vai tā.
Tas pats par visa veida nobraucieniem no kalna ar slēpēm, tas ir jautri, tas ir forši, tikai noraujot uz nāsīm par to uzzin ne vien čomi, bet visa pasaule.
Sieviešu hokejs man ir vienaldzīgs, es skatos tikai dāmu svarcelšanu, bet tas neattiecas uz ziemu.
Nezinu, kas tur notika ar Pļuščenko, bet teiksim tā - vajag zeltu? nāc uz Tavex :)
Slidotāji mazliet mainīja sajēgu par ģeogrāfiju.
Q: Kas uz starta?
A: Divi no Tītarlandes (Nīderlandes)
Lai kā man patīk snovbords dzīvē, olimpiādē man tas vienaldzīgs. Man patīk mīts par Balto Borderi, kas reizi mūžā uzmeklē katru jēdzīgu dēļotāju.
Kopumā jau, zinot ka zelts no sudraba var atšķirties par sekundes simtdaļām, ir skaidrs, ka viņi tur visi ir baigie monstri un malacīši. Te es piekrītu apgalvojumam, ka jau startēt olimpikos ir liela lieta, no sportiskā viedokļa.
Soču spēles visdrīzāk neskatīšos, ja nu reportāžas kā omonieši atdauza protestējošos Soču aborigēnus atklāšanā, vai kā krievu treneri iezāģē ledu gruzīnu sportistiem.