Pērkot uz ko? Uz nomaksu? Padomju laikos jebko, ko vispār bija vērts pirkt, varēja dabūt tikai divos veidos: vai nu legāli aplam ilgu laiku stāvot uz to rindā, turklāt tik ilgi, ka naudu var pagūt sakrāt da jebkam, vai arī nelegāli pa blatu, zem letes un no spekulantiem Čiekurkalna tirgū, kas, kā noteikti nojaut, īpaši līzingu piedāvāt vis nealka. Un nebija arī vajadzīgs — PSRS pieprasījums gandrīz vienmēr pārspēja piedāvājumu, nenopirksi tu, tūdaļ nopirks kāds cits.
Teorētiski bija tāda lieta kā pašpalīdzības kases uzņēmumos, pēc idejas bez procentiem. Es gan neko tādu neatminos redzējis praksē — varbūt tāpēc, ka maziņš biju, neredzēju. Ja maniem vecākiem vajadzēja, viņi aizņēmās — parasti no mana onkuļa, kas strādāja par brigadieri un bija vecpuisis, tātad viņam bija liela alga un nebija neviena, kas alktu viņam to atņemt.
Nuja, es esmu puisis no laukiem, tur padomjlaikos dzīves līmenis bija jūtami zemāks nekā Rīgā. Un ledusskapji mani arī diez ko neinteresēja. Bet to nu es ielāgoju labi — ja tu gribi ko tiešām pirkšanas vērtu, tad vai nu vairākus gadus jāstāv rindā, vai arī jāpērk pa blatu. Nu, un vēl laiku pa laikam kaut ko izmeta brīvā pārdošanā — un tad vajadzēja aizņemties naudu no onkuļa.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}