Mēģināsim rast atbildi uz jautājumu - kas notiek tā cilvēka galvā, kurš ir uztaisījis reklāmu "Mans [sirds attēls] veikals, RIMI" ?
Mēģināsim izprast - kāds reklāmu industrijas autodidakts kurpēs ar spiciem purngaliem ir izštukojis, ka nebūtu slikti pārtikas un sīkpreču bodes ideju pacelt līdz tuvinieka vai pat garīga simbola līmenim. Jo kā savādāk mēs izskaidrosim sirds iepīšanu ? Bet alus, kāļi un siļķes nav garīgs simbols. Tās ir ikdienā pirktas preces. Varbūt autodidakts ir mēģinājis risināt pilsētas iedzīvotāja vientulības problēmu, piedāvājot uzticamu draugu bodes veidā, ko ieslēgt savā sirdī ? Tādā gadījumā ir jāizsaka šaubas, vai reklāmas autors emocionālā ziņā ir attīstījies tālāk par koka kluci, kurš arī varētu piedāvāt savas skaidas draudzībai.
Visticamāk, problēma ir tajā apstāklī, ka sētniece bija iznesusi izbērt reklāmām paredzēto kartona kasti un sakritības pēc šī reklāma nonāca nevis kartona kastē zem paskastītēm, bet gan uzbrauca man līdzi uz dzīvokli.
...
HD: mēs nepārmaksāsim nevienu santīmu, jo ierēdnis kas pārmaksā, jau var tikt uzskatīts par korumpētu.
BT: tomēr tas ir fakts, ka šie īpašumi kādam pieder. Vai jūs atteiktos iegādātos šādu dzīvokli pirms projekta sākuma ?
HD: tas nav korekts jautājums. Kā gan es, zinot par projektu, varētu to iegadāties sev ? Tas būtu jāiegādājas manam tēvam.
BT: vai situācijā, ja jums piederētu šāds dzīvoklis, jūs Latvijas tautas labā pārdotu to par kadastrālo vērtību ?
HD: arī šis nav korekts jautājums. Es esmu ministre, nevis mākleris, tāpēc maz ko zinu par īpašumu vērtību un šo darījumu uzticētu uzticamam partnerim. Kā jūs to vispār domājat - par kadastrālo ???!!! Viena lieta ka jūs - tauta - gribat Gaismas pili, tomēr ir elementāra izpratne par privātīpašumu.
...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |