Par austrumnieku braukšanas paražām zin visi. Interesanti ir tas, ka pat tik daudzkārt par Rīgu lielākā pilsētā kā Delhi (~12milj. iedzīvotāju) pāris dienas daudz braukājot pa pilsētu, neredzēju nevienu pašu avāriju. Protams, man nav ilūziju, ka to nav vispār. Tomēr neviļus prātā nāk domas, ka rietumnieciskā CSN sistēma ar tūkstošiem luksoforu un tonnām ceļazīmju nerada drošāku braukšanas vidi. Taurēšana tuvojoties krustojumiem vai apdzenot, manuprāt, ir vienkārši ģeniāls un vienkāršs līdzeklis, kas būtu ieviešams arī Rīgā. Galu galā, ja katrs satiksmes dalībnieks ir mobilizējies, satiksmei kopumā tas ir labāk. Un šī rietumnieku paštaisnuma sajūta - esmu uz galvenā ceļa, un tāpēc vairs vispār neko neredzu ! Tad jau nav brīnums, ka uz tik laba ceļa kā Rīga-Saulkrasti mierā snaudošie sardeļcilvēki sitas nost un rauj līdz citus. Kopumā pareizi ir - kam lielāks ātrums, vai pirmais uztaurē, tam priekšroka. Pat zinātnes vīri sāk kautko murgot par pašregulējošām sistēmām (lai arī nekas nebija jāizgudro - pietika pavērot katvai skudrupūzni). Tātad, apkopojot - statisku noteikumu kopa parasti ir vājāks organizējošais faktors nekā pašregulējosa sistēma.
Nobeigumā par pašregulēšanos. Kad es sāku vietējam pavadonim dziedāt difirambas par indiešu vadītāju dziļo mieru, rāmo pasaules uztveri un brālīgo attieksmi pret pārējiem satiksmes dalībniekiem, viņš pavēstīja lūk ko. Tā kā katru dienu tiekot notiekti cilvēki, tad gadoties ka taisnība paliekot finansiāli veiksmīgākā pusē (kas gan mani nepārsteidza). Vai arī pie smagākām avārijām - kad auto jāremontē (skrambas un buktes neviens pat neapstājas lai aplūkotu), nereti vainīgais esot tas, kurš zaudē improvizētā dūru cīņā. Mēdzot būt tā, ka pūlis savas simpātijas veltot kādai no pusēm (nereti - sabrūcētam gājējam) un tad rezultāts esot skaidrs vēl pirms beigām.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |