00:31tā tā tā. veiksmīgi esam nosēdējušies līdz pusvieniem un nekas, nekas no darāmo lietu saraksta nav atbiris. vēl vairāk! tam pienākušas klāt kārtējās gribu-izdarīt, esmu-iesācis-darīt un, protams, arī vajadzētu-pamēģināt vienības. un lietas trakums slēpjas tur pat, kur - man ir aizdomas - pačibējusi mūžīgās pēcpusdienas apzinīgā identitāte. es varu iedomāties, cik viņiem abiem tur iet jautri. |
4:56
4. Februāris 2004
01:10jebkādi mēģinājumi plēst vaļā to problēmu kūniņu izsauc neapturamu kāju drebināšanos, koncentrēšanās nespēju un sliktu garastāvokli. un arī tos mani automātiskie refleksi pamanās fiksi kaut kur nozūmēt, sabāst maisos. krājam, krājam visu nelabo - kāmju partijā jaunus biedrus uzņemam ar visplatāko smaidu. nettriviāla situācija... lai arī dinamisko sistēmu sarežģītības maksimums neeksistē, es noteikti esmu kas vairāk. iespējams, man piemīt kāds konkrēts (un, iespējams, konstants) sarežģītības līmenis, kuru sastāda dns iekodētie sākumnosacījumi + saskares ar apkārtējo vidi izraisītas mutācijas, un... vēl kaut kas, kam ar iepriekšminētajām komponentām kopīga saucēja nav. gribot negribot, tie āboli jāskaita kopā ar krēsliem. jo sarežģītība noteikti nav fundamentāla skala, kurā ieskrāpēt iedaļas visam, visam, ko tik satiec savā ceļā. jā, lūk, tam es lieku pieci, bet tam tur - 7*10^9000. nu nav tā. 'tam tur' tā sarežģītība ir tikai viena raksturdimensija. pārējās stiepjas tādā vidē, kādu ar vienkāršu domu spēku aizsniegt tipa nevar. |
02:01viens mans draugs kādu laiku atpakļ stāstīja par skatiena staru, ko raida viņa (u , es pieņemu, visu cilvēku) acis. ja viņš to vērš pret debesīm un kustina galvu vai tikai acu zīlītes šurpu turpu, stara sānkustības ātrums jo tālāk no pašām acīm, jo pieaug. gluži kā ar velosipēda spieķiem vai ar kabatas lukturīša staru kūli. un tagad aizmirstam einšteinu, un pieņemam, ka skatiena stars sniedzās bezgalīgi tālu un tam nav ātruma ierobežojuma. kas tas par fantastisku ātrumu, ar kādu mūsu skatiens kustās pie visuma robežām! un ja nu gadienā visumam to robežu nemaz nava? kā tur bija - bezgalīgs, bet ierobežots. ok, neder. bet ja nu ir galīgs, bet bez robežām? kā sfēras virsma? lode, kuru izšāvu no rīta, mugurā dabūšu vakarā. visviens, vai es pārvietojos, vai stāvu uz vietas, jo karmas likums neuzliek nekādus ierobežojumus uz pārvietošanos telpā. labi, tagad atceramies par einšteinu, jo viņš mums vairs nekaitē, - ja skatiens kaut kad spēj sasniegt mani pašu no mugurpuses, tad, ņemot vērā gaismas ierobežoto ātrumu, tā mugura, ko es ieraudzīšu, noteikti būs mana mugura pagātnē, jo, ja jau reiz esam iesaukuši to nabaga mr. einšteinu atpakaļ studijā, jārunā ir nevis par skatienu, bet par gaismu, kas atrstarota nāk no objekta. tā, protams, savā ceļā nevar izčibēt pavisam, ar pārhiperultrasupermega-jūtīgiem aparātiem tās vilni no vispārējā fona varētu izlobīt un dabūt attēlu ar savu muguru pagātnē. un, varbūt, iepriekšējā vai aizieprīekšējā dzīvē. un tagad pakāpjamies vēl soli atpakaļ - ieviešam visuma robežas. kas notiek ar gaismu, kas sasniedz to robežu? incanti, ka ar traktātu par šo tēmu vēl neesmu sastapies. bet liekas prātīgi pieņemt, ka, ja izejam pa vienām durvīm no šitās telpas ārā, tad pa pretējām ienākam tai pašā atpakaļ. atgriežamies pie varianta par sfēras virsmu un visuma robežas atmetam kā maznozīmīgu formalitāti, kas lietojama tikai un vienīgi, lai aprēķinātu tā tilpumu. jautājums ir tikai par to, vai, ja tic tam, ko saka ņe tikai britu zinātnieki vien, proti, ka visums izplešas, - vai tad karmas likums darbojas lēnāk? ne vairs šovakar tā lode mani ķers, bet aizparīt un, salīdzinājumā ar maniem senčiem, es tad esmu ieguvis divas brīvas dienas. lūk, kas ir progress! |
10:16prāta možumam paslīdz garām i vannasistaba, i zaļās tējas pagatavošana, i arī pats pamošanās brīdis. pēkšņi esmu saslēgts āmura-pa-bleķi skaņā, kas tikpatlabi ir vēja tirināta skārda jumta mutācija kādus piecarpus stāvus virs manis. pēc 10 minūtēm es slēgšu ciet ārdurvis, bet man vēl ir vesela mūžība kņudinošas sajūtas locītavās, kas tā vien prasās uz izstaipīšanos. |
14:19 - uh ohnu esam trešdienā. vaļējā intervālā starp tumsu un tumsu. kāpēc vaļējā? tādēļ, ka nāk miegs.dienas atklājumi (so far): 1. centrāltirgus gaļas paviljonā pārdod bezgaršīgus apelsīnus; 2. zemnieku olas var dabūt zem letes; 3. penālis ar zīmuļiem var izturēt 6kg apelsīnu + 8 biezpiena pankūku + nedaudz sviesta + divu radziņu + 300g latvijas siera + 1l maizes jogurta + 6 burkānu + 10 sīpolu svaru un palikt sveiks un vesels; 4. dārzeņu sievas ir daudz jautrākas par gaļas un miltu sievām (kā nekā, dienvidi); 5. dažreiz, ejot gar mūzikas akadēmiju, pietiek apstāties un apgriezties riņķī, lai satiktu puisi, kurš tev tīri labi patīk, un ar kuru kopīgs ceļš ejams gandrīz līdz tavām mājām. 6. toties, pārnākot mājās, sēsties uzreiz pie komputātora ir nedaudz neapdomīgi. |
20:22veselais saprāts piezadzies no mugurpuses, pārsteidzot mani nesagatavotu, un es ļaujos fantastiskam STRESAM! |
23:26 - esmu topāīpašība, kas neļauj sajūsmināti tarkšķēt, bet liek klusēt un vairāk vērot, būtu jāaizliedz ar likumu. vai arī jāpasūta bioķīmijas institūtam kādi hormonu preparāti uz jēru dns bāzes. varbūt jāķeras pie kardinālākām metodēm un jāzimanto mutes aizbāžņi. ja to pasniedz ar attiecīgu basņu, tas noteikti var radīt labu iespaidu... |
Powered by Sviesta Ciba