| Laif fantastic | 28. Jul 2017 @ 08:38 |
|---|
|
Noraut vasarā plaušu karsoni, tas ir jāprot. |
| Italiano atipico | 14. Jul 2017 @ 22:08 |
|---|
| What price medicine | 2. Jul 2017 @ 20:35 |
|---|
|
Rīgā, cik saprotu, ir viena vieta, kur var brīvdienās tikt galā ar sastrutojušām vietām (furunkuli, un tā tālāk) -- traumpunkts Mežciemā pie bij. Dzelzceļnieku slimnīcas. Saucas acu traumpunkts, bet ir arī ķirurga kabinets. Duntes ielas traumpunkts ar strutām nestrādā. Pirms pāris gadiem palīdzību vajadzēja man, un atcerējos šo kā ļoti sakarīgu vietu, kur visu izdarīja ātri, kompetenti un mierīgi.
Meklējot tur palīdzību šodien, ar zināmu izbrīnu uzinājām, ka no 1. jūlija cenrādis par šo pakalpojumu ir ne vairāk ne mazāk kā 100 eiro.
A ko padarīsi, ja cilvēkam acis sprāgst no pieres ārā?
Reģistratores pirmie vārdi bija: "ja varat pagaidīt līdz rītdienai, ejiet uz poliklīniku". Viņa bija sašutusi par to, ka viņa ir tā, kurai pacientam jāsaka šī ziņa, viņa gribēja, "lai tad arī cenrādi uzliek lieliem burtiem un brīdina".
Fonā bija ar ātrajiem atvests bomzis ar tārpiem saaugušiem kājās, viņu tā arī apkalpoja ārā pie ieejas invalīda krēslā -- iedeva bļodu un šķiet, lika visu nomazgāt, kamēr viņš gaidīja. Diez, viņš arī maksāja pēc jaunajiem tarifiem? |
| Savējie sapratīs | 29. Jun 2017 @ 20:42 |
|---|
|
Viena no atbildēm uz jautājumu:
Why do people work in niche fields like operating systems?
I have a friend, who is very talented and he is interested in Operating Systems and says nothing gives the satisfaction like coding in C, but why cant these people choose better professions like web development, java script work, AI etc?
-----
Almost all UI code is, by definition, a matter of style. That is, in fact, what the second ‘S’ in ‘CSS’ is. And styles change. Style is fickle.
Guess what? You’re going to have to write that code again, as soon as marketing gets a bug up their butt. And then again. And again. And again.
Which is great, if the reason you are in the job in the first place is that it’s a “Paycheck Continuation Program”. If you are just in it for the money, having to solve the same problems over and over and over again is a way to ensure that the money flow happens.
Of course it doesn’t take a lot of brains to do this. So you are going to get paid less than an OS level person gets paid.
Because you are writing “throw away code”. It’s not going to matter in 10 years if you wrote that code. It’s probably not going to matter in 3 months.
OS level work, as long as it’s a problem I haven’t solved before, is inherently very, very satisfying.
Getting tendonitis typing in a job that doesn’t require thinking, and can be done by a 16 year old who has gone to a “Code Academy” or a “Software Bootcamp” is not.
It’s cute when the programmer larvae think they are software engineers.
// Quora
|
| Дом, который построил Жук | 22. Jun 2017 @ 09:28 |
|---|
| » Professional ethics |
|---|
It should be noted that no ethically-trained software engineer would ever consent to write a NukeChicago procedure. Basic professional ethics would instead require him to write a NukeCity procedure, to which Chicago could be given as a parameter. // "Computational Mail as Network Infrastructure for Computer-Supported Cooperative Work", Nathaniel S. Borenstein, Bell Communications Research
6. Jun 2017 @ 18:33
|
| » * |
|---|
1. Jun 2017 @ 16:56
|
| » it's all greek! |
|---|
Vai ir kāds cibā, kurš var uz sitiena divus teikumus iztulkot grieķiski?
3. Maijs 2017 @ 11:30
|
| » deutchland, baby, ūber alles |
|---|
braucam ar ātrvilcienu uz Ķelni. Pāri ailei jaunkundze lasa Kafku.
28. Apr 2017 @ 20:29
|
| » (No Subject) |
|---|
saviļņoto trauku princips
19. Apr 2017 @ 20:07
|
| » Ngaio Marsh |
|---|
Nākošais Golden Age britu pārstāvis. Nu, strikti runājot, Jaunzēlandes (kā arī aprakstīta Wikipēdijā), bet viņas dzimšanas laikā tā vēl tomēr bija domīnija.
Rakstīja pārsvarā par Lielbritāniju, lai arī laba daļa stāstu notiek NZ vai AU. Vairāk stāstu, kas saistīti ar teātra pasauli, ar kuru pati Ngaio aizrāvās un kurā darbojās kā teātra direktore.
Raksturīgais paņēmienis, kas rada kontrastē ar lielu daļu citu detektīvu: vispirms tiekam kārtīgi iedzīvināti vidē un galvenajos varoņos, noziegums (vienmēr tikai un vienīgi slepkavība) parasti notiek kaut kur starp grāmatas pirmo trešdaļu un pusi. Dīvainā kārtā tas netraucē. Bet viena no lielākajām vērtībām ir ticami ieskicētie un dzīvie galveno un pusgalveno varoņu tēli.
Roman policier pārstāvis, kur galvenais varonis ir zilasiņu Skotlendjarda superintendants Roderiks Aleins, kurš kārtējo reizi sapludina detektīvu un aristokrātu, pēdējais gan tiek uzsvērts tikai pirmajās grāmatās.
Tracinošākais: galvenais detektīvvaronis jau 2/3ceļā deklarē atklātā tekstā, ka nu jau labi nojauš, kurš ir slepkava, un piedevām vēl klāsta savus apsvērumus saidkikam inspektoram Foksam. Kurš stāstījiens tiek vienkārši brutāli nogriezts. "- Redz, kādi mani apsvērumi, Foks. - Noklausījies superintendantu Fokss viegli nogrozīja galvu: - Jā, kaut kas tur ir, Mr. Alein, kaut kas tur ir. Ja vēl viss būtu tik vienkārši...'. Pilnīgi traks var palikt.
Tipiskais kvirks: aizdomās turamo loks parasti līdz pat beigām tiek turēts pietiekami plašs, lai (vismaz es) varētu līdz pēdējam brīdim minēt, kurš tad īsti būs vainīgais. Pagaidām ne reizi neesmu uzminējis.
Quite highly recommended.
// Along with Dorothy L. Sayers, Margery Allingham and Agatha Christie, she has been classed as one of the four original "Queens of Crime"—female writers who dominated the crime fiction genre in the Golden Age of the 1920s and 1930s. (Wikipēdija)
7. Apr 2017 @ 22:59
|
| » Another time, another place |
|---|
Bērnībā (~9) mani nokaunināja un es sajutos traki tramīgi, kad nejauši ieskrēju pie savas +15g māsīcas, kad tā baroja ar krūti. Galvenokārt, cik atceros, no tā, ka citi bija satramdījušies.
Tagad man ir pilnīgi vienalga.
Un, jo vairāk lasu un redzu, jo nepārprotamāk kļūst skaidrs, ka to, kas ir privāts/intīms un kas publisks, mēs iemācāmies no saviem vecākiem un apkārtējiem.
Katrs, kuram ir bērni, var redzēt, ka līdz zināmam vecumam nav nekāda "dabiskā" kauna. Šai ziņā tiešām bērni ir kā Bībeles pirms-grēkā-krišanas pirmais pārītis.
Un es kaut kā nejūtos, ka man būtu visu mūžu jādzīvo ar to morāles, ētikas un estētikas kodeksu, ko es bērnībā esmu iesūcis ar mātes pienu. Es varu izvēlēties, kuras daļas man patīk un kuras es pats atzīstu pēc kaut kādiem saviem (ne vienmēr, protams, racionāliem) kritērijiem, un par kurām nu jau varu paraustīt plecus.
It īpaši ņemot vērā to, cik ļoti šīs intimitātes normas mainās pat vienas paaudzes laikā.
C'mon. RL bija viens no viņu insetiem par to, kā amerikāņu dāma uzturas, šķiet, Madridē vai Barselonā ne ta tieši pirms, ne ta tieši pēc pasaules kara. Un ka tur bērnu zīda kafejnīcā pie galda un turpat arī viņš blakus čurā. No konteksta bija saprotams, ka amerikāņu dāmai tas licies pieminēšanas vērts, bet pārējiem kafejnīcas visiem gan ne.
Tad vēl antropoloģiskie novērojumi par ciltīm kur tur nekur, kur staigā praktiski pliki, bet ir šausmīgi nepieklājīgi dzirdēt, kā otrs ēd. Ja esi otram blakus, kad viņš ēd, novērsies un taisi skaļu troksni, lai nedzirdētu.
6. Apr 2017 @ 19:04
|
| » On smash shots |
|---|
Badmintonam ir vēl tā labā īpašibā, ka man ir pielecis (un man ekstra lēni pielec lietas par savu ķermeni, uz to jau man sen aizrādīja Cibas kušetes provaidere D), ka es spēlēju piecreiz labāk (un atbilstoši arī pats jūtos lielākā sajūsmā), ja esmu normālos cukura līmeņos, kad uz viņu eju.
Tad nu tajās dienās, kad es eju, es īpaši pasekoju tam līdzi. Un rodas pozitīvs fīdbeks, pirmkārt, no labās spēles un lieliski pavadītā laika (1,5h praktisks nonstops vairs nav GLUŽI sisīšiem), un otrkārt no fiziskās labsajūtas nākošajās 2-3 dienās. Līdz ar to būtu labi ekstendēt sekošanu līdzi uz ne-badmintona dienām.
Kurās, teiksim tā, ir tā kā ir.
15. Mar 2017 @ 20:09
|
| » Pas de troix |
|---|
Lūk, kā varētu precīzāk noformulēt atšķirību starp dusmām un aizvainojumu.
3. Mar 2017 @ 09:50
|
| » Dažreiz jā. |
|---|
2. Mar 2017 @ 20:31
|
| » pseudo quasi |
|---|
lasu tumana interviju sestdienā, un nesaprotu, vai smieties vai izteikt nožēlu.
24. Feb 2017 @ 19:17
|
| » Sapnuss pieps* |
|---|
I. Esmu nopircis māju.
Aptuveni šādu, tikai no akmens, bet arī nolietotu no iekšas un no āras, vēl ar veciem velveta aizkariem un visādiem tādām figņām. Milzīgi logi, piecmetrīgi griesti, viss tāds nošņurcis, pāris logi izsisti, bet olde worlde un šarmant. Un tad esmu iekšā koridorā un cīnos ar tikko uzlikto apkuras katlu, beigās viss strādā un es secinu, ka tagad var likt klāt arī radiatorus.
Pēc tam tas viss nez kāpēc transformējas, ka šī māja ir zaļa mauriņa vidū -- zemes gabals līdz ceļam vismaz pārsimt metru un īstenībā ir gandrīz savienota ar otru līdzīgu, pa vidu esot pagalmiņam. Un tagad ir mājas kopīpašnieku sapulce (tai pusē kaudzēm dzīvokļu) par pagalmiņa lietošanu mašīnām, kas ir idiotiski, jo apkārt uz tukšā zemes gabala ir vieta vēl 10 tādām mājām, kā mūsējā.
A tikmēr pa manu māju sāk šiverēt visādi antikvariāta meklētāji, jo līdz šim brīdim māja ir bijusi bez saimnieka un nepieskatīta.
II. Šorīt sapratu, ka šo sapni jau agrāk esmu sapņojis vairākkārt:
Kaut kāds ceļš, kaut kādas mājas, mani ir noķēris kāds padrūms, bet flegmatisks spiegs/policists/bandīts un ved pie saviem šefiem uz nopratināšanu.
Es ik pa brīdim no viņa mašīnas izlecu un aizbēgu, bet viņš vienmēr mani panāk un atrod, bieži vien tad, kad šķiet, ka nu jau gan aizies garām un nepamanīs.
Laikam tāds sapnis par nenovēršamību. Bet varētu būt saistīts ar bērnības atmiņām un kariņa spēlēm pa Garciema mežiem. Man reti kad izdevās kārtīgi noslēpties no ~+10 gadus vecākajiem brāļiem.
*-šis viennozīmīgi ir citāts. Bet no kurienes, sasper viņu jods?
16. Feb 2017 @ 10:13
|
| » Piezīmes no dīvāna |
|---|
par konsultantiem un ekonomisko situāciju.
Anecdotal evidence.
Gadi ap 2000o vidu, precīzāk nepateikšu, bet LTK vada somi.
LTK ieradušies savu naudiņu nopelnīt (pieņemu, kārtējie) biznesa konsultanti no Somijas, kurus šeit pieskata tai skaitā mana paziņa Z.
Rit pagurušas diskusijas par cipariem, konsultanti savā starpā strīdās, Z pieskata.
Vienā brīdī viens no konsultantam prasa otram:
- A no kurienes mums šitie cipari??!
Otrs padomā, paskatās un saka:
- Ā, šis ir IPD.
- Ā, ok.
Redzot Z izbrīnu, viņi smīkņādami paskaidro, ka IPD translējas universālākajā no konsultantu avotiem: Iegrūda Pirkstu Debesīs.
Par ekonomisko situāciju runājot, savukārt, varu vienīgi piezīmēt, ka (a) pēdējā gada laikā auto skaits Rīgā, šķiet, ir vismaz divkāršojies.
(b) cilvēki pie kasēm, rādās stipri biežāk maksā naļikā. Pie kam bieži var redzēt, ka velk no žūksnīša, kurā kopā rādās vismaz kādi pāris simti.
15. Feb 2017 @ 20:29
|
|
|
