Pilnmēness nogurdinātie - iekšējais nazis

From: walkire Date: 4. Janvāris 2012 - 22:34 (Link)

Atpazinu sevi. Katru rītu nostājos tieši pie autobusa durvīm, un neļaujot citiem izkāpt, kāpju iekšā. Esmu maza un tieva, līdz ar to man sanāk veikli ielīst, gandrīz nevienam netraucējot. Un tad, ignorējot visu, kas notiek apkārt, eju aizņemt sēdvietu. Jo man no rītiem man ir tik zems asinsspiediens, ka stundu garš brauciens autobusā līdz darbam, stāvot kājās, var izmaksāt man samaņas zudumu. Un man pofig, ko par mani domā citi.

(Reply to this) (Thread)

From: begemots Date: 5. Janvāris 2012 - 00:53 (Link)

Tas jau viss ir taisnība un arī vecie cilvēki, domāju, lielā daļa līdzīgu iemeslu dēļ cenšās tikt pirmie. Drūzmēšanās jau ir bijusi, cik atceros, vienmēr, spiešanās, un tā tālāk. Nu, vismaz šeit.

Vienkārši kaut kā agrāk atceros tomēr ārā kāpējus kaut vai loģisku iemeslu dēļ laida izkāpt, un nebija arī tās sajūtas, ka cilvēki dzīvo pilnīgi savā pasaulē, kur viņi ir vieni paši, bija tomēr kaut kāda sajūta, ka viņi atpazīst, ka bez viņiem eksistē arī kaut kas vēl. Būtībā, 90. gadu vidū vēl tā bija, manuprāt.

(Reply to this) (Parent)