|
Kāreiz sēžam parkā uz soliņa, nevienu neaiztiekam; priekšā neapūdeņots pussagruvis baseins; bērni ņemās pa dubļiem un aiz muguras tiem siera bumbu paka.
Kādus trīs metrus tālāk nolaižas vārna, glūn apkārt un lēkā uz savām divām. Izpētījusi apkārtni lietišķi un klusi pielec klāt pakai, kas viņas pašas lielumā, pagrābj to knābī, ar visu paku pārlec kādus metrus tālāki prom no bērniem un tikai tur — vienā acīmredzami praktizētā vēzienā ķirurģiski precīzi to paku ar knābi uzšķērž, bumbas pa zemi, vārna uz brīdi autā par bagātību, kas no debesīm nokritusi (moš viņa līdz tam tikai parastos čipsus uzšķērdusi, a te kaut kādas mistiskas bumbas vāļajas).
Bērni arī pilnīgā autā par tādu nagļožu tikai tagad sāk ko protestēt un nākt tuvāk (vispār jau tāda labi barota vārna viņiem līdz ceļiem, nemaz nav tik droši), bet vārna atrisina dilemmu pakampjot vienu bumbu knābī un aiztinot nahren uz tuvajām eglēm.
Man laikam ar vārnam nav pietiekami daudz darīšanu bijis, bet vienmēr sajūta bijusi, ka tie ir forši blēži, ar kuriem varētu visu, ko vajag, sarunāt.
( drusku vēlāk, tie paši )
|