|
Man, kā kultūru un to īpatnību nezinātājam liekot daudz ko pēdiņās, jaunā RL publicētajās pāris "Ljao Jivu intervijās ar Ķīnas sabiedrības pārijiem" likās interesantas arī izteiksmes veidu atšķirības no "rietumnieciskās" runas/rakstu manieres. Nezinu, cik lielā mērā intervijas ir autora literāri apstrādātas un kas vēl iespējams pazudis t., bet ir tāds acīmredzams, lai arī pagaidām vismaz man vārdos vēl nenoformulējams pazīmju kopums, kas pēc pirmajām pāris rindkopām liek domāt, ka tas, kā šie cilvēki runā/raksta, ir "austrumnieciski" vai "ķīniski".
Nedaudz atgādināja par kādu ķīniešu mūsdienu autora grāmatu, kuras anglisko versiju tādā teju pus-samizdata paskata plānvāku izdevumiņā uz ļoti plānām 300+ lappusītēm kaut kad lasīju pie brāļa. It kā par mikrorajoniem un Pekinu un izseko cilvēka dzīvei, lauki-pilsēta, tāds pus-urla tipa pēcarmijas jaunietis, tai pat laikā vīzijas par lapsveidīgām vilkatēm tukšos dzīvokļos, sapņi, kas liek rīkoties, mistērijas ar pazūdošām meitenēm un parādībām, puskrimināls, kas nav krimināls, bet vienkārši dzīvesveids, un visam pāri tāda sapņaina maniere, kuras vāja piefrizēta atblāzma būtu Murakami, bet kas viss liek sinapsiem galvā slēgties citās kombinācijās, jo ar iepriekšējo domāšanu TO lasīt nevar. |
