Pilnmēness nogurdinātie - Komentāri

Vispār jau mani biedē nedaudz tā nepieciešamība krāsot visus tagad melnajos un baltajos.

Pat ne tik daudz tāpēc, ka tā ir pamatā linča tiesai, bet tāpēc, ka mana taisnīguma izpratne acīmredzot tomēr ļoti atšķirās no ikdienišķās.

Lūk, tur pie watt nīkulīgi pāris pārspriedumi par Rībenas-Demakovas antipaktu.

Jāsaka kā ir, Demakovu esmu redzējis 2x mūžā, ko viņa dara, ko nedara -- nezinu. Bet mana taisnības izpratne saka tā: ja viņa tiešām ir (puslīdz objektīvi, cik nu to ir vispār iespējams izvērtēt) Latvijas kultūras labā šo to būtisku darījusi [un cik esmu dzirdējis no jebkura ar kultūru saistītā, visādā ziņā 5x vairāk nekā jebkurš viņas priekštecis, Rībenas starpposmu ieskaitot], viņai mierīgi varētu pienākties kāds mazs smuks medālis, kaut vai, par to. Vai kāda cita oficiāla atzinība /iespējams viņai jau ir/.

Tai pašā laikā, ja ir taisnība, ka viņa zina, ka ir, vai pat pati piedalās kaut kādās rebēs tur ar Gaismas pili vai koncertzāli, tad viņu teorētiski vajadzētu sodīt -- labākajā gadījumā par amatpersonas bezdarbību novēršot valsts mantas izsaimniekošanu.

Bet!(© IG) Tas nekādi viens otru neatceļ un tās ir pilnīgi savietojamas lietas. Tā saka mana taisnīguma izpratne. Vispirms medāli, un pēc tam ar visu medāli ķurķī. Vai otrādi.

A to mēs esam paraduši izteikt kaut kādu galanovērtējumu viennozīmīgu un galīgu. Ja reiz cilvēkam ir atrasts pleķis, tad viņš ir norakstāms. Nu nav gluži tiki vienveidīgi cilvēki, nav. Tas viss no Rietumu popkultūras primitīvās iedvesmas, kur jebkurš ļaundaris ir sum of all evil. Kaut gan nē, meloju. Tā šķiet tāda vispārcilvēciska īpašība un nācijas cementēšanas sastāvdaļa.

Es tomēr pieturēšos pie sava Hajakavas -- aizmirstā 20.gs. ģēnija-semiotiķa. Viņam ir šis tas, ko teikt par lābeļiem.