Ever After

Boldriks par lāčpišjāņa sapņu dzīvi
Savulaik tulkoju vairākas sērijas šim, bet tas man atkal bija tāds brīdis kā tagad, tikai daudz nevaldāmāks un bēdīgāks, un beigās kādas divas vai trīs nenodevu vispār un sanāca lielas ziepes, jebšu man pārāk nerūpēja, jo tā bija viena no tām pirmajām kontrolētās pašsabotāžas reizēm, kuras iznākums pārspēja visas ekspektācijas (ja vispār var runāt par negatīvu ekspektāciju pārspēšanu). Vairs darbus nedeva, bet bija dieviete un aizgāju tulkot pirmo grāmatu par Labirinta gūstu. Stulbi, tiesa, ka latviski nešķiras maze un labyrinth nozīmes. Man ir apmēram kvintiljards reižu vairāk domu par lietām, nekā šķiet tiem, kuruprāt esmu mentāli neadekvāts likumdošanā aizliegto vielu lietotājs, un ne visām no tām ir mūžības zīmogs, bet daudzām ir, un man pat nav jāliek lietā prāts, lai viss notiktu pats no sevis. Ja es uzrakstu, ka jūtos kā bauristokrāts, IR JĀSAPROT, ka tā ir objektīvā realitāte [manas sajūtas ir objektīvas man]. Man patiešām nekā netrūkst, tikai (cilvēku) ģimenes un pēcnācēju, taču tautumeita jau ir un kāps manās kamanās, man nav iemesla aloties, un pat lamāties vairs nav. Es varu būt Ziedoņa Ēzelītis un varu nebūt, un nevis kāpt lejā vai stāvēt kalna galā kā nolēmēts, bet uzcelt tur pili. Hopefully xanāx #fingerscrossed #blessed #nojinxpls

Es domāju, ka Cimdara nāvē ir vainīgi lohi. Tāds nu es esmu, cibas lohu veseris bauda, kovidfašistu marionete. Autentiski.