Ever After - Stratēģijas komunikācija nr. 2

Vakardienas pēdējais puksts īstenībā bija iekšējā cibas prokura keiss par labu vēl nebijušam precedentam, kas seko uz karstām pēdām jau iepriekš oficiāli (t.i., ar heštegu) apstiprinātajam virinātāju genocīdam, proti, par labu absolūtai šī žurnāla komentāru dekrišjanizācijai tuvākajā un tālākajā nākotnē, ja tās subjekts (attēlā – fotorobots) turpinās savu bezjēdzīgo retoriku, kas neved ne pie kāda atrisinājuma un kuras vienīgais τέλος allaž izrādās bezjēdzīga uzmanības deficīta motivēta situācijas eskalācija, pašam eskalatoram sevi maldīgi iztēlojoties par baltu dūjiņu ar olīvu zaru knābī, kas tikai liecina par kādu pārlaicīgu patiesību, proti, ka, cenšoties panākt tikai kaut ko vienu, vienmēr, turklāt neprognozējamā apjomā, tiks panākts arī diametrāli pretējais (atgādinu, ka attēlam ir ilustratīva nozīme, jebšu tas ilustrē kādu citu šajā kontekstā aktuālu 22. gadsimta patiesību, proti: neskati vīru no ķiveres).

Lieki piebilst, ka piespriestais pārbaudes laiks tika neņemts vērā apmēram 15 minūtes un konceptuālais lēmums par labu absolūtai dekrišjanizācijai, sperot lielu soli baudas zemastslēgas komentāru pārtapšanai par SSS (aka somewhat safer space, jebšu jābrīdina, ka gnidrologs atkal ir piedraugots atpakaļ) sastapa absolūtu zvērināto vairākuma atbalstu. Pagaidām šīs ir pēdējās krišjāņa kadirova rindas baudas SSS+ žurnālā, kuras es pārvērtu dzejā, lai deviantā cibas galma āksta vienreizējā vienvirziena izeja šķistu svinīgāka.

Nekad nevajag bīties izmēģināt ko jaunu! (Izņemot varbūt vienīgi geju seksu vai nakšņošanu kailam ar šīferi apsegtā kartona kastē aktīva vulkāna krāterī sudrabaino gorillu pārošanās sezonā sešu un vairāk magnitūdu zemestrīces laikā, kad tev ir gandrīz izlādējies pārnēsājamā tālruņa akumulators)