Un tā vienmēr pēc labas diskusijas: dalītas jūtas - prieks par veiksmīgu pamērīšanos ar krāniņiem, un vainas apziņa - vai tikai neesmu kādu pārāk aizskāris.
Un pēc sliktas diskusijas? Hmm, droši vien: "mani neviens nesaprot, mani neviens nemīl, taisnība tāpat uzvarēs".

Hmm. Ja diskusijas veiksmīgumu mēra ar prieku par garāku krāniņu, tad tā nu atvaino, nav diskusija. Labākajā gadījumā - polemika.

Ja es no tā gūstu kādu labumu, tad tas pagarina manu krānu, vienalga, vai runa ir par diskusiju, polemiku vai parastu kašķi.
Nav pat obligāti pašam jāpiedalās sarunā, lai gūtu no tā kādu labumu. Ja tu, piemēram, vektu nelielu diskusiju ar kādas bankas pārstāvi, kā rezultātā man piešķirtu beztermiņa bezprocentu aizdevumu miljons latu vērtībā, tad es no tā gūtu konkrētu labumu, un tas pagarinātu manu krānu.
Krānu nevienam nepagarina tikai tādas diskusijas, no kurām neviens negūst nekādu labumu, pat ne prieku par sirdij tuvu sarunas tematu, vai prieku par to, ka kāds tevi uzklausa un pievērš uzmanību.

Diskusija ir iespēja uzzināt kaut ko jaunu, paplašināt redzesloku, nonākt pie savādākas izpratnes par kaut ko.
Diskusija pēc definīcijas ietver sevī pieļāvumu mainīties. Viedokļi nav absolūti, un ieklausoties citos, mēs varam uzzināt ko jaunu.
Tāpēc tās vērtēšana pēc "krāniņa pamērīšanas" kritērija šķiet aptuveni tas pats, kas vērtēt gleznu pēc tā, pie cik krutas sienas tā stāv.

Vai tad kā jauna uzzināšana un redzesloka paplašināšana nepagarina krānu? Un, ja nepagarina, tad kāda jēga to vispār darīt?

Nepagarina.

Pieņemsim, ka tev nepagarina. Tādā gadījumā, kāds tev ir labums no kaut kā jauna uzzināšanas?

Tiešs baudījums. Esmu zinātkārs subjekts.

P.S. es jau saprotu protams, ka man vajadzēja vispirms painteresēties, ko tad tu īsti saproti ar "krāna pagarināšanu", bet nu neko, esmu iekritis.

Pašapziņu palielina? Krāna pagarināšana. Smadzenēs izdalās dopamīns - citiem patīk cilvēki, kas ir šādā stāvoklī - krāna pagarināšana. Citiem vārdiem sakot, krāna pagarināšana ir jebkas, kas var uzlabot cilvēka reitingu sabiedrībā.

Un ja teiksim manu pašapziņu diskusijas tā uzskatāmi nepalielina un par reitingu sabiedrībā es (vismaz apzināti) tā šausmīgi neinteresējos?

Pirmajā gadījumā tavs krāns nepagarinās (izņemot gadījumus, kad tavu pašapziņu, pašam neapzinoties, palielina altruistiskais uzskats, ka diskusija jau nu nekādi tavu pašapziņu nespēj ietekmēt).
Otrajā gadījumā var palielināties vai samazināties, neatkarīgi no tā, vai tu interesējies par reitingu sabiedrībā, vai nē. T.i., reitingu sabiedrība tāpat noteiks, neatkarīgi no tā, vai tu to gribi, vai ne.

Kāda vēl vainas apziņa ja diskusija bijusi tiešām laba ? :)

...teica makmerfijs nopūzdams dūmus no stobra gala, ačelēm jau šķielējot uz nākamā upura pusi:D

Tev nekad nav bijis tā, ka pēc diskusijas rodas sajūta, ka sarunu biedrs tur otrā galā klusītēm šņukst un ieziepē striķi?

/lai arī, ņemot vērā to, ka diskusija bija ar anonymous, šāda vīzija šķiet diezgan apšaubāma :D

Nu ja arī tā, tad so what? Kādēļ man jājūtas vainīgam par to, ka cilvēki to tik sāpīgi uztver?