Šodien gribu spēlēt.

P.S. Varētu nosaukt kādus 5 objektīvus iemeslus, kāpēc šodien tik daudziem cilvēkiem (mani ieskaitot) ir skābas sejas. Bet kaut kā labāk patīk melīgā apziņa, ka mans drūmums ir īpašs un atšķirīgs no citu drūmuma.

P.P.S. Vismaz šī mana vēlme neskatīties uz lietām objektīvi ļāva man izrauties no vienaldzības un garlaicības.

Sāksim ar to, ka tu neesi vienīgais, kam nozīmīgas tavas smalkās nianses :)

Un, ja godīgi, man liekas diezgan necilvēcīgi vērtēt kaut ko tik ļoti intīmu kā emocijas no "vispārīga skatu punkta". Analīze ir OK tikai tiktāl, ciktāl tā tiek piemērota cilvēcīgi.
Piemēram - ja aptaujātu daudzus cilvēkus, tad lielākā daļa no viņiem diezgan līdzīgi atbildētu uz jautājumu "kāpēc tu nodarbojies ar seksu", bet tas absolūti nenozīmē, ka viņi ir gatavi nodarboties ar seksu ar jebkuru cilvēku un jebkurā situācijā. T.i., iemesli, kāpēc cilvēki vēlas mīlēties, ir vispārējos vilcienos līdzīgi, bet šai analīzei nav nekādas jēgas praktiskā pielietojumā, ja kā primāro faktoru neliek gluži personiskās izvēles (partnera, atmosfēras, pozas, whatever). Analīzei ir jēga tikai tad, ja primārās ir cilvēka unikālās vēlmes (teiksim, sekss ar krāšņu blondīni jūras krastā), kurai var piemērot vispārīgās vēlmes (teiksim, sasniegt orgasmu un pēc tam kādu brīdi pagulēt). Tāpat arī ar skumjām - ir katra īpašie skumju iemesli, kurus var analizēt ar "vispārējo skumju iemeslu" palīdzību, bet pieeja "iebāzīsim katra individālos iemeslus standartizētā kastītē" ir ne tikai necilvēciska, bet arī neproduktīva (kam gan kāds labums no tā, ka viņš tiek analizēts kā standartprodukcija?).

:)
Kad nodarbojas ar psihoanalīzi, tad cilvēka individuālās vēlmes ir daudz svarīgākas, nekā tad, kad nodarbojas ar socioloģiju. Bet abos gadījumos ir svarīgi zināt, kādas reakcijas un kādi izturēšanās veidi ir kopīgi lielākajai daļai cilvēku.
Emociju pētīšana masās, neiedziļinoties personiskos sīkumos, bieži vien ir ļoti humāna padarīšana. Piemēram: ir svarīgi zināt, ka ugunsgrēka gadījumā lielākā daļa cilvēku reaģēs ar bailēm un paniku, un liels pūlis šādā stāvoklī var uzvesties diezgan draņķīgi, kādu sabradāt un tamlīdzīgi, tādēļ der masām paredzētas ēkas būvēt tā, lai panikas gadījumos nebūtu drūzmēšanās pie izejas. Un šajā gadījumā ir vienalga, kādēļ katram konkrētajam cilvēkam rodas bailes un panika no uguns - vai tāpēc, ka bērnībā pirkstus apsvilināja ar sērkociņiem, vai tādēļ, ka kāds radinieks gāja bojā ugunsgrēkā, vai tādēļ, ka bailes rodas no citu bailēm.
Tāpat, piemēram, izpratne par to, ka saulainās dienās cilvēki pārsvarā jūtas priecīgāki, nekā lietainās dod iespēju dažādu masu pasākumu (piem. koncertu) rīkotājiem sasniegt labākus rezultātus. Nemaz nerunājot par saldējuma pārdošanu.

blablabla, kāds tam sakars ar ļoti konkrētām skumjām? neba nu tu saldējumu tagad mēģini tirgot vai koncertu rīkot.
ja nu vienīgi speciālo uzstāšanos kaimiņiem ;)

Tas, ko es gribēju savā sākotnējā postā pateikt, bija:
lai arī manas skumjas, objektīvi skatoties, ir spļāviens jūrā un ne ar ko īpaši neatšķiras no citu skumjām, tomēr pašlak labāk izvēlos savas skumjas uztvert subjektīvi.

By the way, pārgāja;)

tas, ko es savos komentāros gribēju pateikt: kopš kura laika tu apspied savu egocentrisko pasaules skatījumu? naff veselīgi ;)

Nju, nju - kā esmu egoists tā palieku, neskatoties uz to, no kuras puses skatos - skatos tikai savās interesēs;)