Lieliski, lietus man atgrieza dzīvesprieku. Lēcu peļķēs un izšķaidīju ūdeni uz visām pusēm, palēcos un iešķēlu pa ceļazīmi, tikai tāpēc, lai izjustu savu spēku un pasaules burvību.
Nu, jā, un kaut kad iepriekš man šķita, ka hokeja spēles skatīšanās ir empātijas treniņš (tāpēc jau skatītājus sauc par līdzjutējiem). Un vieglākais veids, ka darīt cilvēci labāku, ir padarīt labāku sevi.

kopš kura laika "masu psihoze" = "empātija"?

Ta man nospļauties par masām. Mani interesē spēlētāju stāvokļa sajušana, ne līdzjutēju stāvokļa sajušana. (pirms pāris dienām bija interesants moments ar ukraiņiem, kas izskatījās uz raudāšanas robežas)

nu labi, šitā te man arī bija vienubrīd un pilnīgi nejauši - noskatījos "The Doors", aizgāju iedzert alu uz vietējo krogu, tur pa tēvē rādīja kaut kādu futbolu, pilnīgi skudriņas pār muguru pārskrēja, cik ļoti es izjutu to puisi.
bet nedomāju, ka visi "līdzjutēji" izmantotu hokeja skatīšanos kā empātijas treniņu.

Nu ja, es jau tikai par sevi runāju (un tikai par dažām spēlēm).
Hokeja skatīšanās tikpat labi var būt iemesls piedzerties, vienotība, tusiņš, balss saišu čakarēšana, zīmēšanās, whatever.

ak tad lietus??? lietus mani attur aiziet nopirkt cigaretes un man tas pagaaaalaaaam nepatiiiiik! hrrrr. lietus viņam, vai ziniet.

bet pa peļķēm lēkāt ir jauki. bezgala jauki. un nākamajā rītā saprast, ka slapjas ir kurpes, ka slapjas ir kājas, nezin kādā veidā slapjš ir arī degungals un ausu ļipiņas :)

Vai tad to saprot tikai nākamajā rītā? ;)

Nē, bet nākamajā rītā to saprot ar nīgrumu.. Uzreiz jau ar tas ir skaidrs, bet tas jau nav svarīgi - tad visa pasaule un visas peļķes vaļā. nākamajā rītā - nīgrums :)

Hmm. Var būt. Nakamajā rītā papētīšu, vai esmu nīgrs:)

papēti gan... bet var jau būt, ka pie visa būs vainīgi prusaki... visādi gadās :)

Bikiņ panīgrojos gan, kad konstatēju, ka bikšu gali ar fēnu jāžāvē;)

nu ko es teicu? nav jau pirmo reiz ar piip uz jumta!

Re, cik jauki! (: Man dzīvesprieku atgriež vēl vairāk, ja lielas lietus lāses krīt tieši virsū ... āāāā, gadu lielu, siltu lietu!
Peļķes gan es tik un tā nelaižu garām...nekad.

Ņemot vērā, ka jūra ir tikai liela peļķe...

Man jūra tīk tāpat kā mazās peļķes. Tā rada miera sajūtu, esmu jau pieradusi, un neviens nemācēs atraut no labām domām par drēgnu dienu un peļķēm. Pat lielām.