Lieliski, lietus man atgrieza dzīvesprieku. Lēcu peļķēs un izšķaidīju ūdeni uz visām pusēm, palēcos un iešķēlu pa ceļazīmi, tikai tāpēc, lai izjustu savu spēku un pasaules burvību.
Nu, jā, un kaut kad iepriekš man šķita, ka hokeja spēles skatīšanās ir empātijas treniņš (tāpēc jau skatītājus sauc par līdzjutējiem). Un vieglākais veids, ka darīt cilvēci labāku, ir padarīt labāku sevi.

Re, cik jauki! (: Man dzīvesprieku atgriež vēl vairāk, ja lielas lietus lāses krīt tieši virsū ... āāāā, gadu lielu, siltu lietu!
Peļķes gan es tik un tā nelaižu garām...nekad.

Ņemot vērā, ka jūra ir tikai liela peļķe...

Man jūra tīk tāpat kā mazās peļķes. Tā rada miera sajūtu, esmu jau pieradusi, un neviens nemācēs atraut no labām domām par drēgnu dienu un peļķēm. Pat lielām.