Lieliski, lietus man atgrieza dzīvesprieku. Lēcu peļķēs un izšķaidīju ūdeni uz visām pusēm, palēcos un iešķēlu pa ceļazīmi, tikai tāpēc, lai izjustu savu spēku un pasaules burvību.
Nu, jā, un kaut kad iepriekš man šķita, ka hokeja spēles skatīšanās ir empātijas treniņš (tāpēc jau skatītājus sauc par līdzjutējiem). Un vieglākais veids, ka darīt cilvēci labāku, ir padarīt labāku sevi.

Ta man nospļauties par masām. Mani interesē spēlētāju stāvokļa sajušana, ne līdzjutēju stāvokļa sajušana. (pirms pāris dienām bija interesants moments ar ukraiņiem, kas izskatījās uz raudāšanas robežas)

nu labi, šitā te man arī bija vienubrīd un pilnīgi nejauši - noskatījos "The Doors", aizgāju iedzert alu uz vietējo krogu, tur pa tēvē rādīja kaut kādu futbolu, pilnīgi skudriņas pār muguru pārskrēja, cik ļoti es izjutu to puisi.
bet nedomāju, ka visi "līdzjutēji" izmantotu hokeja skatīšanos kā empātijas treniņu.

Nu ja, es jau tikai par sevi runāju (un tikai par dažām spēlēm).
Hokeja skatīšanās tikpat labi var būt iemesls piedzerties, vienotība, tusiņš, balss saišu čakarēšana, zīmēšanās, whatever.