Lieliski, lietus man atgrieza dzīvesprieku. Lēcu peļķēs un izšķaidīju ūdeni uz visām pusēm, palēcos un iešķēlu pa ceļazīmi, tikai tāpēc, lai izjustu savu spēku un pasaules burvību.
Nu, jā, un kaut kad iepriekš man šķita, ka hokeja spēles skatīšanās ir empātijas treniņš (tāpēc jau skatītājus sauc par līdzjutējiem). Un vieglākais veids, ka darīt cilvēci labāku, ir padarīt labāku sevi.

ak tad lietus??? lietus mani attur aiziet nopirkt cigaretes un man tas pagaaaalaaaam nepatiiiiik! hrrrr. lietus viņam, vai ziniet.

bet pa peļķēm lēkāt ir jauki. bezgala jauki. un nākamajā rītā saprast, ka slapjas ir kurpes, ka slapjas ir kājas, nezin kādā veidā slapjš ir arī degungals un ausu ļipiņas :)

Vai tad to saprot tikai nākamajā rītā? ;)

Nē, bet nākamajā rītā to saprot ar nīgrumu.. Uzreiz jau ar tas ir skaidrs, bet tas jau nav svarīgi - tad visa pasaule un visas peļķes vaļā. nākamajā rītā - nīgrums :)

Hmm. Var būt. Nakamajā rītā papētīšu, vai esmu nīgrs:)

papēti gan... bet var jau būt, ka pie visa būs vainīgi prusaki... visādi gadās :)

Bikiņ panīgrojos gan, kad konstatēju, ka bikšu gali ar fēnu jāžāvē;)

nu ko es teicu? nav jau pirmo reiz ar piip uz jumta!