Īsi sakot, dusmas ir laba taktika, bet slikta stratēģija.


Dusmas ir emocijas. Smadzenes apstrādā emocijas ļoti ātri, emociju rašanās, izrādīšana un uztvere notiek daudzas reizes ātrāk nekā smagās loģiskās domāšanas mašinērijas darbināšana. Līdz ar to, dusmas ir lielisks līdzeklis tad, kad ir nepieciešams ātri pieņemt lēmumu un strauji rīkoties. Piemēram, situācijā, kad
kāds spēlējoties izrauj no granātas gredzenu, bļāviens: "Bļa, met prom, muļķi!" ir daudz efektīvāks nekā teksts: "Hmm. Man tā vien šķiet, ka tu tūliņ uzsprāgsi. Labāk pavirzīšos tālāk." Vai arī, situācijā, kad tiek pieķerts zaglis un rokā nez kāpēc ir pagadījusies beisbola nūja, daudz efektīvāk ir kraut pa seju nekā prātot, vai nevajadzētu izsaukt policiju.
Savukārt, ne tik ekstrēmās situācijās, kur zibenīga reakcija nav nepieciešama, dusmas, visbiežāk, ir neproduktīvas. Dusmošanās uz izglītības iestādi, kas pieprasa rakstīt visādus tur nevajadzīgus kursa/mājas/kontrol-darbus ir bezjēdzīga - lielāks efekts būtu no vajadzīgā darba uzrakstīšanas vai izstāšanās no attiecīgās iestādes. Dusmošanās uz datoru, kurā atkal ir ievazājies sazin-kāds-tur vīruss ir bezjēdzīga - daudz jēdzīgāk būtu uzinstalēt antivīrusu softu, firewall vai tamlīdzīgas figņas. Dusmošanās uz valdību ir bezjēdzīga - daudz efektīvāk ir nodibināt partiju.
Jāsaka, ka dusmu izraisītais fizioloģiskais efekts īstermiņā ir tīri patīkams. Taču skaidrs ir arī tas, ka ilgtermiņā pārlieka dusmu izmantošana rada vairāk problēmu nekā ieguvumu gan veselības, gan cilvēcisko attiecību ziņā.

ir arī veselīgāki veidi, kā dabūt paātrinātu sirdsdarbību ;)

nē, bet nop? tev ir patīkamas izjūtas dusmojoties? vai arī tad, kad dusmas ir norimušas? (nesen carnival par kaut ko līdzīgu rakstīja, iespējams, tā tāda tipiski vīrišķīga fīča, jo man dusmošanās nedod nekādas pozitīvas izjūtas, ja nu vienīgi nelielu lepnumu par sevi, kad esmu beigusi dusmoties.)

nenoliedzami;)

Tīri fizioloģiski, protams, dusmu laikā ir patīkami. Kad dusmas ir rimušās, saprāts ņem virsroku, un tad var būt viskautkas, sākot ar "morālajām pohām" un beidzot ar lepnumu par savas taisnības aizstāvēšanu.

The Sympathetic Nervous System helps prepare the body for "fight or flight" and create conditions in the tissues for physical activity. It is stimulated by strong emotions such as anger and excitement and will therefore speed up heart rate, increase the activity of sweat glands, adrenal glands, and decrease those of the digestive system. It also produces rapid redistribution of blood between the skin and skeletal muscles.

The Suprarenal or Adrenal Glands.
These are two in number, triangular in shape and yellow in colour. They lie one over each kidney. They are divided like the kidney into two parts -the cortex and the medulla. The cortex is the outer part of the gland and produces a number of hormones called cortico-steroids. Their function is to control sodium and potassium balance, stimulate the storage of glucose and affect or supplement the production of sex hormones. The medulla or inner layer produces adrenaline, a powerful vasoconstrictor. Adrenaline raises vessels and raised the blood sugar by increasing the output of sugar from the liver. The amount of adrenaline secreted is increased considerably by excitement, fear, or anger, which has caused the adrenals sometimes to be referred to as the glands of fright and fight.

nu pagaidi. tikpat labi tu vari teikt arī, ka patīkamas izjūtas sagādā bailes.
lai arī par bailēm jā, kaut kas fascinējošs tajās ir. varbūt es izmantoju bailes kā stimulatoru. hm. tev gadījumā arī nav patīkami izjust bailes?

iespējams, man dusmas nepatīk tāpēc, ka mani var nokaitināt tikai ļoti tuvi cilvēki, un tāpēc jebkādas patīkamas izjūtas acumirklī nomāc pārdzīvojumi par to, ka man tuvais cilvēks šitā izdarījies (dusmoties uz cilvēku, kas tev nav sirdij tuvs, droši vien ir patīkamāk).

Mmm, nē, bailēm mēdz būt bikiņ cits efekts fizioloģiskā ziņā, piemēram, sastingšana un neelpošana (no sērijas, tēlo beigtu).

Nu, patīkami jau ir tikai tikmēr, kamēr cilvēks atrodas dusmu varā, t.i., plēš traukus, lamājas un tamlīdzīgi.

nez. man ir otrādi - bailes izraisa aktīvu rīcību, dusmas - ieraušanos sevī un sastingšanu. faktiski padomāju par šo jautājumu un konstatēju, ka man bailes izraisa zināmā mērā patīkamu kņudoņu, elpas aizraušanos un dzīvotgribu, kamēr dusmas sasaldē.
fear is a powerful aphrodiziac, gh. salīdzinot brīžus, kad esmu nobijusies, un tos, kad neesmu - pilnīgi atšķirīgas izjūtas, pirmajā gadījumā spēcīgākas.

un kas tad ir tas, ko tu izjūti, nodarbojoties ar ekstrēmo sportu - vai tad ne bailes+aktīva rīcība baiļu pārvarēšanai, mešanās no kraujas utt.?

Protams. Darbība izraisa pretdarbību, tipo bailes->baiļu pārvarēšana, dusmas->dusmu apslāpēšana, utt. Taču nevajag aizmirst, kas ir cēlonis, kas sekas.

nu tad acīmredzot es pārāk ātri pārlecu no emocijām uz reakciju uz šīm emocijām. interesanti, tas nozīmē augstu paškontroli (t.i., es patiesībā "nedusmojos", es uzreiz apslāpēju dusmas un tieku ar tām galā cilvēcīgi), vai, gluži otrādi, zemu paškontroli (t.i., es rīkojos, pirms esmu apzināti apstrādājusi impulsu)?

Hmm. Incanti. VVZ. Var būt abējādi, tobiš, uz emocijām var reaģēt gan prātuļojot (piem., izstrādājot kaut kādu rīcības plānu) gan emocionāli (liekot emociju pret emociju). Gan jau tu zini, kuru variantu tu izvēlies biežāk. Hmm. Jeb, varbūt, tu lieto abus paralēli.

nu bet pagaidi. uz bailēm reaģēt sastingstot ir pilnīgi neracionāli.
un, starp citu, piemērā ar idiotu un granātu tieši bailes (nevis dusmas, gh) ir tās, kas liek reaģēt strauji un efektīvi.

Kurš teica, ka emocijas ir racionālas?
Bet, īstenībā, sastingšana ir viens no labākajiem veidiem, kā palikt nepamanītam mežā sastopot plēsīgu zvēru. Ja tas nenostrādā, tad, protams, paliek vēl bēgšana vai kaušanās.

Piemērā ar idiotu manas dusmas izraisa idiota bailes.