Īsi sakot, dusmas ir laba taktika, bet slikta stratēģija.


Dusmas ir emocijas. Smadzenes apstrādā emocijas ļoti ātri, emociju rašanās, izrādīšana un uztvere notiek daudzas reizes ātrāk nekā smagās loģiskās domāšanas mašinērijas darbināšana. Līdz ar to, dusmas ir lielisks līdzeklis tad, kad ir nepieciešams ātri pieņemt lēmumu un strauji rīkoties. Piemēram, situācijā, kad
kāds spēlējoties izrauj no granātas gredzenu, bļāviens: "Bļa, met prom, muļķi!" ir daudz efektīvāks nekā teksts: "Hmm. Man tā vien šķiet, ka tu tūliņ uzsprāgsi. Labāk pavirzīšos tālāk." Vai arī, situācijā, kad tiek pieķerts zaglis un rokā nez kāpēc ir pagadījusies beisbola nūja, daudz efektīvāk ir kraut pa seju nekā prātot, vai nevajadzētu izsaukt policiju.
Savukārt, ne tik ekstrēmās situācijās, kur zibenīga reakcija nav nepieciešama, dusmas, visbiežāk, ir neproduktīvas. Dusmošanās uz izglītības iestādi, kas pieprasa rakstīt visādus tur nevajadzīgus kursa/mājas/kontrol-darbus ir bezjēdzīga - lielāks efekts būtu no vajadzīgā darba uzrakstīšanas vai izstāšanās no attiecīgās iestādes. Dusmošanās uz datoru, kurā atkal ir ievazājies sazin-kāds-tur vīruss ir bezjēdzīga - daudz jēdzīgāk būtu uzinstalēt antivīrusu softu, firewall vai tamlīdzīgas figņas. Dusmošanās uz valdību ir bezjēdzīga - daudz efektīvāk ir nodibināt partiju.
Jāsaka, ka dusmu izraisītais fizioloģiskais efekts īstermiņā ir tīri patīkams. Taču skaidrs ir arī tas, ka ilgtermiņā pārlieka dusmu izmantošana rada vairāk problēmu nekā ieguvumu gan veselības, gan cilvēcisko attiecību ziņā.