- Jāiemācās biežāk pateikt nē. Sasodīts, mani izķidā pa gabaliņam vien:(
- Pačolēju akordus no the Beatles dziesmām - mja, nav tādas dziesmas, kur viņi neizmantotu vismaz kādu septakordu, nemaz nerunājot par visādiem citādiem brīnumiem. Džeki gribēja būt oriģināli, vai vienkārši apnika spēlēt "the same old stuff"?
- Vakar gribēju uzrakstīt trīs argumentus, kāpēc rakstu vārds "dievs" ar mazo burtu. Šodien tikpat liels slinkums to darīt, kā vakar.
- Vēl es vakar gribēju uzrakstīt par virzienu, kuru domāju izkopt. Šodien domāju, ka vēl jāpadomā.
- Grūti atšķirt lietas, ko esmu pateicis no lietām, ko esmu tikai gribējis teikt. Atmiņa taisa pigorus. Un varu derēt, ka esmu to jau teicis.
- Turpmākai lietošanai jāatceras teiciens: "Mierinoši noglaudu pret spalvu un atlieku atpakaļ skapī."
Pamatojoties uz tava priekšpēdējā punkta, tie trīs argumenti par dieviņiem būs ieguvuši citu jēgu. Lai arī sacītajā būs ielikta pamatdoma, pateiktais iegūs citu uzsvārci. Tāpēc labāk pasaki Nē (; tam, ko gribēji rakstīt, kas nav nemaz gribējis uzrakstīties [ ja gribētu, tad tu to izdarītu vai arī, ja neesi uzrakstījis, varbūt tā nemaz ar nevajadzēja... es tomēr atbalstu teoriju par likteni ] un droši var iedabūt saviem pirkstiem klausīt arī, spēlējot septakordus!
Bet par to kk virzienu...man būtu interesanti paklausīties, ko saki. Tev nāk ārā labas domas, un bieži vien es tām piekrītu. Tādēļ kk, kad tev slinkums ir pavisam iemiedzis, uzdrukā kk par to.(:
Bet par to kk virzienu...man būtu interesanti paklausīties, ko saki. Tev nāk ārā labas domas, un bieži vien es tām piekrītu. Tādēļ kk, kad tev slinkums ir pavisam iemiedzis, uzdrukā kk par to.(:
Gribēja gan uzrakstīties, bet tas bija vakar. Vakar es aizmigu, pirms paspēju uzrakstīt, bet šodien tas vairs nešķiet tik svarīgi, lai piepūlētu atmiņu. Gribēju tikai piefiksēt ideju, lai varētu par to uzrakstīt, ja tas atkal kaut kad šķitīs svarīgi.
Vispār jau es arī atbalstu teoriju par likteni. Mmm, ja es ticu cēloņu un seku sakarībām, tad nemaz nevaru neatbalstīt ideju par likteni. Bet tā kā likteni praktiski nav iespējams izzināt (vismaz pagaidām un vismaz ar pietiekamu precizitāti), jo ir pārāk daudz mainīgo, kas to iespaido, tad... tas nav svarīgi, tas nav lietderīgi.
Pačukstēšu, ka, lai uz ģitāras nospēlētu septakordu, vajag par vienu pirkstu mazāk, nekā parastajiem akordiem;)
Mja, tik tiešām, jāsāk ēst C vitamīns un jābeidz slinkot.
Vispār jau es arī atbalstu teoriju par likteni. Mmm, ja es ticu cēloņu un seku sakarībām, tad nemaz nevaru neatbalstīt ideju par likteni. Bet tā kā likteni praktiski nav iespējams izzināt (vismaz pagaidām un vismaz ar pietiekamu precizitāti), jo ir pārāk daudz mainīgo, kas to iespaido, tad... tas nav svarīgi, tas nav lietderīgi.
Pačukstēšu, ka, lai uz ģitāras nospēlētu septakordu, vajag par vienu pirkstu mazāk, nekā parastajiem akordiem;)
Mja, tik tiešām, jāsāk ēst C vitamīns un jābeidz slinkot.
Zin', ka septakordi ir baigi foršais joks. Man ar nebija noslēpums, ka septakordus spēlēt ir nedaudz vieglāk, ja ņem vērā pirkstu skaitu uz stīgām. ((:
Jā, man arī vēl nav radies tāds īsts izpratnes skaidrojums par to, kas īsti ir tas liktenis, bet kk jau nojauš...man pat liekas, ka tie paši manis jau pieminētie dejavu ir kk daļa no likteņa teorijas. Likteni var ietekmēt, kāpēc lai to nevarētu nojaust? Bet viss vēl ir miglā tīts, skaidrs nekas nav, tāpēc vnk palikšu pie tā, ka likteņa teorija ir jāizdibina...
Jā, man arī vēl nav radies tāds īsts izpratnes skaidrojums par to, kas īsti ir tas liktenis, bet kk jau nojauš...man pat liekas, ka tie paši manis jau pieminētie dejavu ir kk daļa no likteņa teorijas. Likteni var ietekmēt, kāpēc lai to nevarētu nojaust? Bet viss vēl ir miglā tīts, skaidrs nekas nav, tāpēc vnk palikšu pie tā, ka likteņa teorija ir jāizdibina...
Nu jā, nenāktu par ļaunu piešķirt saturu vārdam "liktenis". Enciklopēdija saka šādi: Destiny concerns the fixed natural order of the universe. Precīzi.
Celonju un seku sakarības ir gandriz tas pats, kas liktens tikai tad, ja tu cilvēku uzskati par "cēloni" (vai "sekām") bez brīvas gribas. Ticība brīvās gribas spēkam nosaka, vai cilvēks var izvēlēties, kam būt (vai vismaz vēlēties būt) par cēloni (zinot daudzos blakusnosacījumus, tas protams nav atkarīgs tikai no cilvēka gribas).
Viss jau ir atkarīgs, no tā, no kuras puses paskatās. Mans funktieris bija aptuveni tāds:
Cilvēka brīvā griba ir nozīmīga tikai no cilvēka paša viedokļa raugoties. No visuma viedokļa raugoties cilvēks ir mazs robotiņš, kas dara, kā tam liek un vienmēr izdara savu brīvo izvēli determinētā veidā. Nenoliedzu, ka cilvēks izvēlas, taču, ja dublicētu divreiz precīzi vienādus apstākļus, tad cilvēks abas reizes izvēlētos vienu un to pašu. Tiesa, nav iespējams radīt PRECĪZI tos pašus apstākļus vairāk kā vienu reizi, kaut vai tāpēc, ka starp pirmo un otro eksperimentu cilvēks būs paspējis izmainīties - ieelpot pāris skābekļa atomus, nokratīt ādas krikucīti no pieres vai tamlīdzīgi, nemaz nerunājot par matērijas stāvokļa izmaiņām ārpus cilvēka.
Anyway, es gribu teikt, ka liktenis un brīvā griba neizlēdz viens otru. Drīzāk varētu teikt, ka brīvā griba ir likteņa apakškopa, fenomens ar lokālu jēgu, kaut kā tā. Lai to izskaidrotu ar piemēru, līdzībās, tad varētu teikt kaut kā tā: Cilvēks krīt no klints - tas ir liktens. Krītot cilvēks var brīvi izvēlēties, vai nobīties un piemīzt bikses, vai noskaitīt pēdējo lūgšanu, vai varbūt atvērt izpletni. Teorētiski cilvēka rīcība ir paredzama, praktiski ne visai. So, brīvā griba būtībā ir vārds, ar kuru aprakstām savu nespēju paredzēt nākotni, jeb izprast pārāk sarežģītus procesus.
Jeb, varētu teikt arī tā - par likteni mēs saucam visus visuma procesus, par brīvo gribu tikai tos procesus, kuros aktīvi piedalāmies kā visuma sastāvdaļa. Karoče, vieglāk uzzīmēt, nekā pateikt.
Nē, tomēr vēl viens piemērs - ir dators, kas ģenerē gadījuma skaitļus. Ja mēs nezinām formulu, pēc kādas dators ģenerē gadījuma skaitļus, tad varam pilnīgi droši teikt, ka dators to BRĪVI IZVĒLAS. Ja mēs esam programmētāji, kas datoru programmēja, tad mēs labi zinām, ka dators ģenerē gadījuma skaitļus pēc konkrētas matemātiskas formulas un mēs pat varam paredzēt, ko tas kad uzģenerēs, so, tas drīzāk būtu saucams par likteni, jo rezultāts ir stngri noteikts. So, kā jau teicu, viss ir atkarīgs no skatu punkta.
Cilvēka brīvā griba ir nozīmīga tikai no cilvēka paša viedokļa raugoties. No visuma viedokļa raugoties cilvēks ir mazs robotiņš, kas dara, kā tam liek un vienmēr izdara savu brīvo izvēli determinētā veidā. Nenoliedzu, ka cilvēks izvēlas, taču, ja dublicētu divreiz precīzi vienādus apstākļus, tad cilvēks abas reizes izvēlētos vienu un to pašu. Tiesa, nav iespējams radīt PRECĪZI tos pašus apstākļus vairāk kā vienu reizi, kaut vai tāpēc, ka starp pirmo un otro eksperimentu cilvēks būs paspējis izmainīties - ieelpot pāris skābekļa atomus, nokratīt ādas krikucīti no pieres vai tamlīdzīgi, nemaz nerunājot par matērijas stāvokļa izmaiņām ārpus cilvēka.
Anyway, es gribu teikt, ka liktenis un brīvā griba neizlēdz viens otru. Drīzāk varētu teikt, ka brīvā griba ir likteņa apakškopa, fenomens ar lokālu jēgu, kaut kā tā. Lai to izskaidrotu ar piemēru, līdzībās, tad varētu teikt kaut kā tā: Cilvēks krīt no klints - tas ir liktens. Krītot cilvēks var brīvi izvēlēties, vai nobīties un piemīzt bikses, vai noskaitīt pēdējo lūgšanu, vai varbūt atvērt izpletni. Teorētiski cilvēka rīcība ir paredzama, praktiski ne visai. So, brīvā griba būtībā ir vārds, ar kuru aprakstām savu nespēju paredzēt nākotni, jeb izprast pārāk sarežģītus procesus.
Jeb, varētu teikt arī tā - par likteni mēs saucam visus visuma procesus, par brīvo gribu tikai tos procesus, kuros aktīvi piedalāmies kā visuma sastāvdaļa. Karoče, vieglāk uzzīmēt, nekā pateikt.
Nē, tomēr vēl viens piemērs - ir dators, kas ģenerē gadījuma skaitļus. Ja mēs nezinām formulu, pēc kādas dators ģenerē gadījuma skaitļus, tad varam pilnīgi droši teikt, ka dators to BRĪVI IZVĒLAS. Ja mēs esam programmētāji, kas datoru programmēja, tad mēs labi zinām, ka dators ģenerē gadījuma skaitļus pēc konkrētas matemātiskas formulas un mēs pat varam paredzēt, ko tas kad uzģenerēs, so, tas drīzāk būtu saucams par likteni, jo rezultāts ir stngri noteikts. So, kā jau teicu, viss ir atkarīgs no skatu punkta.