Viss jau ir atkarīgs, no tā, no kuras puses paskatās. Mans funktieris bija aptuveni tāds:
Cilvēka brīvā griba ir nozīmīga tikai no cilvēka paša viedokļa raugoties. No visuma viedokļa raugoties cilvēks ir mazs robotiņš, kas dara, kā tam liek un vienmēr izdara savu brīvo izvēli determinētā veidā. Nenoliedzu, ka cilvēks izvēlas, taču, ja dublicētu divreiz precīzi vienādus apstākļus, tad cilvēks abas reizes izvēlētos vienu un to pašu. Tiesa, nav iespējams radīt PRECĪZI tos pašus apstākļus vairāk kā vienu reizi, kaut vai tāpēc, ka starp pirmo un otro eksperimentu cilvēks būs paspējis izmainīties - ieelpot pāris skābekļa atomus, nokratīt ādas krikucīti no pieres vai tamlīdzīgi, nemaz nerunājot par matērijas stāvokļa izmaiņām ārpus cilvēka.
Anyway, es gribu teikt, ka liktenis un brīvā griba neizlēdz viens otru. Drīzāk varētu teikt, ka brīvā griba ir likteņa apakškopa, fenomens ar lokālu jēgu, kaut kā tā. Lai to izskaidrotu ar piemēru, līdzībās, tad varētu teikt kaut kā tā: Cilvēks krīt no klints - tas ir liktens. Krītot cilvēks var brīvi izvēlēties, vai nobīties un piemīzt bikses, vai noskaitīt pēdējo lūgšanu, vai varbūt atvērt izpletni. Teorētiski cilvēka rīcība ir paredzama, praktiski ne visai. So, brīvā griba būtībā ir vārds, ar kuru aprakstām savu nespēju paredzēt nākotni, jeb izprast pārāk sarežģītus procesus.
Jeb, varētu teikt arī tā - par likteni mēs saucam visus visuma procesus, par brīvo gribu tikai tos procesus, kuros aktīvi piedalāmies kā visuma sastāvdaļa. Karoče, vieglāk uzzīmēt, nekā pateikt.
Nē, tomēr vēl viens piemērs - ir dators, kas ģenerē gadījuma skaitļus. Ja mēs nezinām formulu, pēc kādas dators ģenerē gadījuma skaitļus, tad varam pilnīgi droši teikt, ka dators to BRĪVI IZVĒLAS. Ja mēs esam programmētāji, kas datoru programmēja, tad mēs labi zinām, ka dators ģenerē gadījuma skaitļus pēc konkrētas matemātiskas formulas un mēs pat varam paredzēt, ko tas kad uzģenerēs, so, tas drīzāk būtu saucams par likteni, jo rezultāts ir stngri noteikts. So, kā jau teicu, viss ir atkarīgs no skatu punkta.
Cilvēka brīvā griba ir nozīmīga tikai no cilvēka paša viedokļa raugoties. No visuma viedokļa raugoties cilvēks ir mazs robotiņš, kas dara, kā tam liek un vienmēr izdara savu brīvo izvēli determinētā veidā. Nenoliedzu, ka cilvēks izvēlas, taču, ja dublicētu divreiz precīzi vienādus apstākļus, tad cilvēks abas reizes izvēlētos vienu un to pašu. Tiesa, nav iespējams radīt PRECĪZI tos pašus apstākļus vairāk kā vienu reizi, kaut vai tāpēc, ka starp pirmo un otro eksperimentu cilvēks būs paspējis izmainīties - ieelpot pāris skābekļa atomus, nokratīt ādas krikucīti no pieres vai tamlīdzīgi, nemaz nerunājot par matērijas stāvokļa izmaiņām ārpus cilvēka.
Anyway, es gribu teikt, ka liktenis un brīvā griba neizlēdz viens otru. Drīzāk varētu teikt, ka brīvā griba ir likteņa apakškopa, fenomens ar lokālu jēgu, kaut kā tā. Lai to izskaidrotu ar piemēru, līdzībās, tad varētu teikt kaut kā tā: Cilvēks krīt no klints - tas ir liktens. Krītot cilvēks var brīvi izvēlēties, vai nobīties un piemīzt bikses, vai noskaitīt pēdējo lūgšanu, vai varbūt atvērt izpletni. Teorētiski cilvēka rīcība ir paredzama, praktiski ne visai. So, brīvā griba būtībā ir vārds, ar kuru aprakstām savu nespēju paredzēt nākotni, jeb izprast pārāk sarežģītus procesus.
Jeb, varētu teikt arī tā - par likteni mēs saucam visus visuma procesus, par brīvo gribu tikai tos procesus, kuros aktīvi piedalāmies kā visuma sastāvdaļa. Karoče, vieglāk uzzīmēt, nekā pateikt.
Nē, tomēr vēl viens piemērs - ir dators, kas ģenerē gadījuma skaitļus. Ja mēs nezinām formulu, pēc kādas dators ģenerē gadījuma skaitļus, tad varam pilnīgi droši teikt, ka dators to BRĪVI IZVĒLAS. Ja mēs esam programmētāji, kas datoru programmēja, tad mēs labi zinām, ka dators ģenerē gadījuma skaitļus pēc konkrētas matemātiskas formulas un mēs pat varam paredzēt, ko tas kad uzģenerēs, so, tas drīzāk būtu saucams par likteni, jo rezultāts ir stngri noteikts. So, kā jau teicu, viss ir atkarīgs no skatu punkta.