Gribu sajust sniegu zem dēļa.
Un vēl gribu saprast, kas man jāēd, lai gremošana procesam tērētu minimālu enerģiju.
Es vispār vēl daudz ko gribu, bet tas pašlaik nav svarīgi.

P.S. Tikko atcerējos, ka vakar gribēju izkauties. Un vēl atcerējos, ka šorīt vairs nebija sajūta, it kā ausīs vate būtu sabāzta. Jā, un interneta rēķinu atkal esmu aizmirsis samaksāt, ka tik nesanāk kārtējais pārsteigums ar virtuālās realitātes pēkšņu atslēgšanu.

Paldies;)
Tikai... kad vienreiz izdodas izdarīt kādu izvēli, tad nākošā izvēle uzreiz jau priekšā.

Jā, mūžīgais riņķa dancis. Lai jur tu ietu, vienmēr būsi nostādīts izvēles priekšā...nez, vai no tā ir kāds labums. Laikam jau ir - no kļūdām jāmācās. Šis teiciens laikam no tā radies...

Labums? Man šķiet, ka cilvēks tā īsti dzīvo tikai tad, kad viņam ir kaut kas jāizvēlas, pārējos brīžos viņš ne ar ko īpaši neatšķiras no tiem mazajiem dzīvnieciņiem, kas būvē koraļu rifus un visu mūžu to vien dara, kā pa vienu galu stūķē iekšā un pa otru galu ārā.
Jā, no kļūdām jāmācās - arī no neveiksmīgas izvēles ir kāds labums, jo tu uzzini, kāda bija veiksmīgā izvēle;)

Tavs pēdējais teikums vien bija piekrītoša smaida vērts. (:
Labums. Es pat nezinu, vai izvēlējos pareizo vārdu. Mācība būtu drīzāk. Bet tik un tā, pat tam mazajam zvērelim, kas rokas zemē un krāj vaigos barību, zivtelei, kas to vien dara, kā peld, ir nozīme, ka tu sāc pasauli skatīt citām acīm, ka tu centies no kkā kko izvēlēties. Viss visu sarežģī, labā vai sliktā nozīmē, bet riņķa darbība pastāv visur. Mhm.. (:

Nu ja, kaut kā tā;)

Ja ilgāku laiku neizdodas izvēlēties, tad gan var rasties zināmas problēmas.

Piemēram, vai es vēl gribu izvēlēties, vai man tomēr negribas... ((: :P

Arī tā. Un tad var izvēlēties neizvēlēties un problēma ir atrisināta;)

Nu ja, ka...
Bet, ja izvēlēsies izvēlēties...(((:

Tad nekas cits neatliks, kā izvēlēties vai salūzt.

Salūzt...

Bija tāda anekdote, kur varde nevarēja izvēlēties, kurā rindā stāties - pie skaistajiem vai pie gudrajiem. Ar tekstu - "nevaru taču uz pusēm pārrauties":)

Doma laba. Bet, ja man būtu jāizvēlas, tad nebūtu ne pie pirmējiem, ne pie otrējiem. Šodien vēl par gudrību un tās vērtības saskatīšanu cilvēkos runāju ar kādu cilvēku. Un patiesībā, nonācām jau pie apjaustas domas, ka gudrība vairs neliekas tas, ko meklēt citos cilvēkos. Gudrība man vismaz ir zaudējusi savu vietu. Jā, es mācos, jo tas tīri praktiski ir nepieciešams, bet tas nav noteicošais, lai es spētu vērtēt kādu citu...

Hmm. Incanti. Un kas tev tagad ir svarīgākais cilvēku vērtēšanā (ja nav noslēpums?) (automaģiski prātā pārtinās triviālie varianti: cepure, dibens, krūtis, humora izjūta)
Mja, es laikam vērtēju cilvēkus pēc čuja, ņuha un poņas, ja tā var izteikties. Pēc kokteiļa.
Nevaru nostādīt kādu parametru īpaši augstāk par citiem. Lai nesanāktu, ka gan pīpētājus gan ūdenslīdējus vērtēju tikai pēc plaušu tilpuma.

Vizuāli - pirmais ir kurpes. (: Ir kur "pieķerties", protams, kk tāds ir vajadzīgs, jo cilvēka prātam tikai lēnām aiziet, kas tev cilvēkā patīk, kas nē. Ja nu vienīgi neesi uzskrējis virsū savam ideālam; lieki gan piebilst, ka ideālu nav, tie ir tikai mūsu iedomu tēli, kas kk veidā tiek realizēti dzīvē + vēl paspilgtināti vai tiek notušēti manāmie defekti.
Citādi - ne skaistums, ne gudrība. Ja būtu jāpasaka vārdos, kas īsti gan man ir augstākā vertē cilvēkam, tad tas būtu grūti izdarāms. Nu re, tagad ir grūti, un labi, ka to atzinu. ok, ne par to runa. Man te tāda doma, ka ir tādi "foršie" cilvēki. Foršie gan pastāv tikai manā prātā, jo ir diezgan problemātiski atrast "foršos". Ir tādi, kas līdzinās tādiem, bet nav tādi. Foršajiem ir savs knifiņš, viņi nav izmisuši, viņi ir uzmanīgi, viņi nav zinātnieki, viņi ir dzīves gudri un saprotoši, viņi nedzīvo citiem, viņi tiešām dzīvo sev un savam priekam, viņiem ir sava doma un viņi zina, ko grib, necenšas pazemoties, lai ietilptu kk grupā, viņi nav egoisti, viņi neaizstāvas, viņi vairāk pārdzīvo, bet neslīgst histērijās un raudās un viņi ir kas vairāk kā mums ierastais cilvēks.
Nezinu, vai nojaut, par ko runāju, bet, ja dzīvē varētu parādīt tādu cilvēku, tad daži atrastos. Tikai daži.
Nu re, man vērtē nav nekas tiešs, ne izmēri, ne manta, ne papīru svarīgums, ne kabata. Galu galā "foršie" vienmēr būs kopā. Es to zinu. Tā arī ir...

Tīri laba foršo definīcija:) Hmm, to visu varbūt varētu savilkt kopā zem vārda "dzīvesveids"?
Kurpes... vai tās krīt acīs tādēļ, ka visu laiku staigā ar nodurtu galvu? ;)) Fui, cik sadistiski izklausās - "nodurta galva". Labāk teikšu: "nolaistas acis".
Bet nu interesanti, īstenība, par tām kurpēm. Kaut vai tādēļ, ka es parasti skatos sev zem kājām, kad pārvietojos, bet citu cilvēku kurpēm nepievēršu nekādu uzmanību, tāpat, kā nepievēršu uzmanību automašīnu riepām. Nu jā, mani gan interesē paša kurpes - lai kājas būtu siltas un sausas un būtu viegli paiet. Savukārt, sarunājoties mans skatiens parasti aizklīst uz runātāja piedurknēm, ausīm, muti, acīm vai pretējo sienu, bet uz kurpēm kaut kā neērti skatīties - pārāk zemu.
Kas tajās kurpēs tik fascinējošs, ka tās krīt acīs?

Es negribētu teikt dzīvesveids. Dzīves...kk. Kk cits. (: Ļauj padomāšu, kā to nofurmulēt...
"Nodurtā galva" tiešām izklausās sadistiski, vairāk gan, ja iedomājamies to tieši, bet savā ziņā neko nepareizu tas jau arī nepasaka. Ja cilvēks nodur galvu [:D], tad viņš pakļauj sevi sev, neielaižas kk kontaktā ar apkārtējiem, cenšas izvairīties uz to brīdi kk nepatīkamu izjūtu, negribas vai citas parādības dēļ.
Hh, nu ir skaidrs, kāpēc cilvēks vispirms padomā par savām siltajām un sausajām kājām, jo ikviens taču ir kaut nedaudz egoists [nav jāuztver tieši ((: ], un pasaule ir iekārtota, ka savas darbības veic tā, lai pašam tomēr tās tomēr dod kk kaut nedaudz vairāk nekā citiem.
Kad runāju ar cilvēkiem, tad man nemaz nevelk skatīties uz kurpēm. Tas drīzāk ir tāds kā veids saprast, kas tas ir par fruktu, ko redzu, ar kuru runāšu vai kk tml. Runājot es skatos tieši acīs (: hh, varbūt tāpēc citiem ir grūti ar mani runāt, uzsākt sarunu...es jau cenšos atvieglot šo uzdevumu, izrādot interesi un iedrošinot, tad jau arī tik dikti cieši neskatīties acīs. Kurpes savukārt man jau sen ir tāds kā viens no cilvēku raksturojošiem faktoriem. (: Pētonīgi iepētīju tā, ka tagad kurpes man ir baisīgi tuvas... Man pat ir kurpju atrakcijas brīvajā laikā (:

Heha. Nu, kāpēc gan egoismu neuztvert tieši, kā jau saki, visi taču grib pilnu vēderu un justies silti un ērti. Protams, pārlieks egoisms tiek uztverts drīzāk kā slikta īpašība.
Incanti par to acu kontaktu - es izeju no pilnīgi pretējas pozīcijas, t.i, nevis cenšos mazāk skatīties acīs, lai cilvēku pārlieku nesatrauktu, bet cenšos laiku pa laikam tomēr paskatīties acīs, lai cilvēkam neliktos, ka viņu ignorēju.
Tad sanāk, ka tu uzkurpēm skatis speciāli, Apzināti, lai varētu par cilvēkukaut ko uzzināt. Un pēc kādām kurpju pazīmēm tad var spriest par cilvēku? (tas jau sāk atgādināt Šerloka Holmsa paņēmienus;)
Kurpju atrakcijas? Hehe, kā tad tas izpaužas?

Man gan tālu līdz Holmsa paņēmieniem, bet...
Es esmu viens sasodīti [laikam no tevis aizņēmos, lai pastiprinātu teiktā nozīmi] jocīgs cilvēks. Man vienmēr ir gribējies nebūt tādam kā tam otram. man kk ir kaut aiz spīta gribējies pateikt Nē. Jā, ar savu spītību gan nevaru lielīties, bet tagad mācos ar to sadzīvot. Bet ne jau tur tā lieta; arī tās kurpes ir viens no veidiem nebūt tādam kā ierastajam, bet ieraudzīt vērtēšanas vērtu kk arī tajās netīrajās, nostaigātās, nospodrinātās vai citādi dzīvi piedzīvojušās kurpēs. Ir ļoti aizraujoši kādreiz paskatīties uz cilvēkiem, kur ir to pūļi, jo kurpes tad ir divtik vairāk. Piem., autostacijā, kur pavadu diezgan daudz laika, kad migrēju no/uz Rīgas uz/no mājām. Tur arī risinās viena no atrakcijām. Tad ir visādi nieka pasākumi kopā ar dažiem labiem paziņām kā, piem., "zirgu skriešanās sacīkstes", stāvošo kurpju atdzīvināšana utt. Vārdu sakot, kārtējās manas muļķības...(:
Kurpju izskats, valkāšanas ilgums, kurpju modelis, krāsa, salikums kopā ar citiem stila elementiem vai tieši pretēji - nekādu vajadzību meklēt skaistus apavus skaistam apģērbam, bet ērtas, siltumu mīlošas kurpes... tas viss kopā sniedz man ieskatu cilvēka izteikšanās un parādīšanas manierē... Nez, varbūt tev tas šķiet galīgi garām, tomēr man tas ir interesants veids, kā kk var noteikt par cilvēku...
Nav jau tā, ka es neskatos acīs, tādējādi radot iespaidu, ka es neklausos, ko cilvēks saka... Man ir taktika, tādi laika posmi, kad zinu - nu, jāskatās tagad acīs, nē, tagad nav. Man visdrīzāk negribas satraukt cilvēkus, jo lielākoties ir tā, ka cilvēkiem ir apgrūtināta loģiskā domāšana [mani novērojumi un paša pieredze], kad visu laiku jāskatās sarunas partnera acīs, + vēl rada satraukumu. Vienmēr jau acu skats kk aizklīdīs un tad atkal būs tur, kur jābūt. Citiem ir ar mani grūtāk, nekā man ar viņiem, jo man ļoti labi patīk un padodas ilgi skatīties acīs. šo esmu iemācījusies, pateicoties "lieliskai" dzīvei... Man tas noder, un ar tādu māku es varu arī manipulēt zināmās robežās.

Visi cilvēki vēlas atsķirties no pārējiem, taču būt pārāk atšķirīgiem daudziem ir bail, jo pārāk atšķirīgajiem nav viegli iekļauties sabiedrībā. Bet daži tomēr pamanās atšķirties vairāk, nekā citi;)
Incanti (par kurpēm):) Varbūt es pats nepievēršu uzmanību cilvēku kurpēm tādēļ, ka man cilvēki īpaši neinteresē. Nē, pārāk skarbi pateicu - man neliekas interesanti pūļi vai gadījuma garāmgājēji. Mani vairāk interesē tie cilvēki, kas atšķiras no pūļa, un arī tie, ar kuriem man bieži sanāk būt kopā.
Epā - kā reiz iepriekšējā komentāra kaut ko izteicos par acīs skatīšanos un loģisko domāšanu. Līdzīgi novērojumi:)
Acu skatienam ir liela vara. Man nav īsti pārliecības, ka gribu uzņemties atbildību, kas ar šo varu ir saistīta. Ja nu gadās aizmanipulēt cilvēku neceļos? Jāuzmanās.