Man gan tālu līdz Holmsa paņēmieniem, bet...
Es esmu viens sasodīti [laikam no tevis aizņēmos, lai pastiprinātu teiktā nozīmi] jocīgs cilvēks. Man vienmēr ir gribējies nebūt tādam kā tam otram. man kk ir kaut aiz spīta gribējies pateikt Nē. Jā, ar savu spītību gan nevaru lielīties, bet tagad mācos ar to sadzīvot. Bet ne jau tur tā lieta; arī tās kurpes ir viens no veidiem nebūt tādam kā ierastajam, bet ieraudzīt vērtēšanas vērtu kk arī tajās netīrajās, nostaigātās, nospodrinātās vai citādi dzīvi piedzīvojušās kurpēs. Ir ļoti aizraujoši kādreiz paskatīties uz cilvēkiem, kur ir to pūļi, jo kurpes tad ir divtik vairāk. Piem., autostacijā, kur pavadu diezgan daudz laika, kad migrēju no/uz Rīgas uz/no mājām. Tur arī risinās viena no atrakcijām. Tad ir visādi nieka pasākumi kopā ar dažiem labiem paziņām kā, piem., "zirgu skriešanās sacīkstes", stāvošo kurpju atdzīvināšana utt. Vārdu sakot, kārtējās manas muļķības...(:
Kurpju izskats, valkāšanas ilgums, kurpju modelis, krāsa, salikums kopā ar citiem stila elementiem vai tieši pretēji - nekādu vajadzību meklēt skaistus apavus skaistam apģērbam, bet ērtas, siltumu mīlošas kurpes... tas viss kopā sniedz man ieskatu cilvēka izteikšanās un parādīšanas manierē... Nez, varbūt tev tas šķiet galīgi garām, tomēr man tas ir interesants veids, kā kk var noteikt par cilvēku...
Nav jau tā, ka es neskatos acīs, tādējādi radot iespaidu, ka es neklausos, ko cilvēks saka... Man ir taktika, tādi laika posmi, kad zinu - nu, jāskatās tagad acīs, nē, tagad nav. Man visdrīzāk negribas satraukt cilvēkus, jo lielākoties ir tā, ka cilvēkiem ir apgrūtināta loģiskā domāšana [mani novērojumi un paša pieredze], kad visu laiku jāskatās sarunas partnera acīs, + vēl rada satraukumu. Vienmēr jau acu skats kk aizklīdīs un tad atkal būs tur, kur jābūt. Citiem ir ar mani grūtāk, nekā man ar viņiem, jo man ļoti labi patīk un padodas ilgi skatīties acīs. šo esmu iemācījusies, pateicoties "lieliskai" dzīvei... Man tas noder, un ar tādu māku es varu arī manipulēt zināmās robežās.
Es esmu viens sasodīti [laikam no tevis aizņēmos, lai pastiprinātu teiktā nozīmi] jocīgs cilvēks. Man vienmēr ir gribējies nebūt tādam kā tam otram. man kk ir kaut aiz spīta gribējies pateikt Nē. Jā, ar savu spītību gan nevaru lielīties, bet tagad mācos ar to sadzīvot. Bet ne jau tur tā lieta; arī tās kurpes ir viens no veidiem nebūt tādam kā ierastajam, bet ieraudzīt vērtēšanas vērtu kk arī tajās netīrajās, nostaigātās, nospodrinātās vai citādi dzīvi piedzīvojušās kurpēs. Ir ļoti aizraujoši kādreiz paskatīties uz cilvēkiem, kur ir to pūļi, jo kurpes tad ir divtik vairāk. Piem., autostacijā, kur pavadu diezgan daudz laika, kad migrēju no/uz Rīgas uz/no mājām. Tur arī risinās viena no atrakcijām. Tad ir visādi nieka pasākumi kopā ar dažiem labiem paziņām kā, piem., "zirgu skriešanās sacīkstes", stāvošo kurpju atdzīvināšana utt. Vārdu sakot, kārtējās manas muļķības...(:
Kurpju izskats, valkāšanas ilgums, kurpju modelis, krāsa, salikums kopā ar citiem stila elementiem vai tieši pretēji - nekādu vajadzību meklēt skaistus apavus skaistam apģērbam, bet ērtas, siltumu mīlošas kurpes... tas viss kopā sniedz man ieskatu cilvēka izteikšanās un parādīšanas manierē... Nez, varbūt tev tas šķiet galīgi garām, tomēr man tas ir interesants veids, kā kk var noteikt par cilvēku...
Nav jau tā, ka es neskatos acīs, tādējādi radot iespaidu, ka es neklausos, ko cilvēks saka... Man ir taktika, tādi laika posmi, kad zinu - nu, jāskatās tagad acīs, nē, tagad nav. Man visdrīzāk negribas satraukt cilvēkus, jo lielākoties ir tā, ka cilvēkiem ir apgrūtināta loģiskā domāšana [mani novērojumi un paša pieredze], kad visu laiku jāskatās sarunas partnera acīs, + vēl rada satraukumu. Vienmēr jau acu skats kk aizklīdīs un tad atkal būs tur, kur jābūt. Citiem ir ar mani grūtāk, nekā man ar viņiem, jo man ļoti labi patīk un padodas ilgi skatīties acīs. šo esmu iemācījusies, pateicoties "lieliskai" dzīvei... Man tas noder, un ar tādu māku es varu arī manipulēt zināmās robežās.