Laikam izvēlēšos vieglāko ceļu - pret straumi.
Ja apzinaatos vai justos vainiigi, tad droshi vien nespridzinaatu.
Ir divi labi veidi, kaa likt cilveekam nejusties vainiigam: religjija (dieva gribas pildiishana) un hierarhija (priekshnieka gribas pildiishana).
Ir divi labi veidi, kaa likt cilveekam nejusties vainiigam: religjija (dieva gribas pildiishana) un hierarhija (priekshnieka gribas pildiishana).
Bet atkal... Cits spridzina tiiri prieka peec. Vai taads variants nevar buut?
Jaa, tas vareetu likt justies cilveekam nevainiigam, tomeer varbuut tas, ko uzdod dievs vai priekshnieks, ir vitaali svariigs arii pasham pildiitaajam, un tad jau ne vienmeer nebuus taa sajuuta, ka nu nekas, man jau to uzdeva tas augstaak staavoshais, taapeec tas nav nekas slikts... mhm...
Jaa, tas vareetu likt justies cilveekam nevainiigam, tomeer varbuut tas, ko uzdod dievs vai priekshnieks, ir vitaali svariigs arii pasham pildiitaajam, un tad jau ne vienmeer nebuus taa sajuuta, ka nu nekas, man jau to uzdeva tas augstaak staavoshais, taapeec tas nav nekas slikts... mhm...
Hmm. Nu labi, tad izvirzām divas vecās labās motivācijas, uz kurām var reducēt visas pārējās motivācijas:
1)Patīk un interesē,
2)Nepieciešams izdzīvošanai.
Ja spridzināšana patīk un interesē, vai cilvēkam ir jābūt par to atbildīgam, jājūtas vainīgam, ja kaut kas noiet greizi? Manuprāt, jā. Taču, ja cilvēks stāda savas nenozīmīgās intereses (vēlmi spridzināt) augstāk par citu cilvēku nozīmīgām interesēm (vēlmi izdzīvot), tad ir iespējama situācija, ka cilvēks nejūtas vainīgs. Mja, viss atkarīgs no personības / vērtību sistēmas, un tamlīdzīgi.
Ja spridzināšana nepieciešama izdzīvošanai, tad nejūtos tiesīgs vainot spridzinātājus. Taču atcerēsimies, ka civilizēti cilvēki saprot, ko dara. Mednieku ciltis mēdza atvainoties vakariņās apēstajam briedim par atņemto dzīvību.
1)Patīk un interesē,
2)Nepieciešams izdzīvošanai.
Ja spridzināšana patīk un interesē, vai cilvēkam ir jābūt par to atbildīgam, jājūtas vainīgam, ja kaut kas noiet greizi? Manuprāt, jā. Taču, ja cilvēks stāda savas nenozīmīgās intereses (vēlmi spridzināt) augstāk par citu cilvēku nozīmīgām interesēm (vēlmi izdzīvot), tad ir iespējama situācija, ka cilvēks nejūtas vainīgs. Mja, viss atkarīgs no personības / vērtību sistēmas, un tamlīdzīgi.
Ja spridzināšana nepieciešama izdzīvošanai, tad nejūtos tiesīgs vainot spridzinātājus. Taču atcerēsimies, ka civilizēti cilvēki saprot, ko dara. Mednieku ciltis mēdza atvainoties vakariņās apēstajam briedim par atņemto dzīvību.