Laikam izvēlēšos vieglāko ceļu - pret straumi.
Savaads savienojums. Citiem; Cita doma...
Iet pret straumi ir vieglāk, nekā mainīt straumes virzienu.
Jaa, citaadaak var 'apdauziities'...
Apdauziities, tas vēl ir nieks. Padomā, kāds laiks paiet, kamēr izrok upei jaunu gultni. Protams, var jau ar dinamītu...
Ar dinamiitu liela skaade, ko var nepanest...
Un var pirkstinjus atspridzinaat...
Ir gadiijies?
Nē. Bet... pirkstiņu atspridzināšana ir tāda lieta, kas nav jāizmēģina, lai zinātu, ka tas nemaz nav labi;)
Un tu tieshaam domaa, ka pasaulee neatradiisies kaads, kas tomeer izmeegjinaas pirms to izsecinaas?
Vai tiešām es kaut ko tādu ļāvu nojaust... (fiksi pārskrienam pāri tekstam un pārbaudām loģiku;)). Ūps, tik tiešām, neesmu pateicis, ka runāju par sevi.
Protams, ir cilvēki, kas spridzina gan sevi gan citus:(
Protams, ir cilvēki, kas spridzina gan sevi gan citus:(
Vispaar jau tu tiki teicis, ka runaa par sevi. To vareeja noprast peec pasha pirmaa teikuma - pousta. Taalaak sekoja tikai shii teikuma plashaaka apjausma.
Pats briesmiigaakais ir tas, ka tie cilveeki nemaz briizhiem neapzinaas, ka spridzina liidzi sev citus. Un nemaz nejuutas vainiigi.
Pats briesmiigaakais ir tas, ka tie cilveeki nemaz briizhiem neapzinaas, ka spridzina liidzi sev citus. Un nemaz nejuutas vainiigi.
Ja apzinaatos vai justos vainiigi, tad droshi vien nespridzinaatu.
Ir divi labi veidi, kaa likt cilveekam nejusties vainiigam: religjija (dieva gribas pildiishana) un hierarhija (priekshnieka gribas pildiishana).
Ir divi labi veidi, kaa likt cilveekam nejusties vainiigam: religjija (dieva gribas pildiishana) un hierarhija (priekshnieka gribas pildiishana).
Bet atkal... Cits spridzina tiiri prieka peec. Vai taads variants nevar buut?
Jaa, tas vareetu likt justies cilveekam nevainiigam, tomeer varbuut tas, ko uzdod dievs vai priekshnieks, ir vitaali svariigs arii pasham pildiitaajam, un tad jau ne vienmeer nebuus taa sajuuta, ka nu nekas, man jau to uzdeva tas augstaak staavoshais, taapeec tas nav nekas slikts... mhm...
Jaa, tas vareetu likt justies cilveekam nevainiigam, tomeer varbuut tas, ko uzdod dievs vai priekshnieks, ir vitaali svariigs arii pasham pildiitaajam, un tad jau ne vienmeer nebuus taa sajuuta, ka nu nekas, man jau to uzdeva tas augstaak staavoshais, taapeec tas nav nekas slikts... mhm...
Hmm. Nu labi, tad izvirzām divas vecās labās motivācijas, uz kurām var reducēt visas pārējās motivācijas:
1)Patīk un interesē,
2)Nepieciešams izdzīvošanai.
Ja spridzināšana patīk un interesē, vai cilvēkam ir jābūt par to atbildīgam, jājūtas vainīgam, ja kaut kas noiet greizi? Manuprāt, jā. Taču, ja cilvēks stāda savas nenozīmīgās intereses (vēlmi spridzināt) augstāk par citu cilvēku nozīmīgām interesēm (vēlmi izdzīvot), tad ir iespējama situācija, ka cilvēks nejūtas vainīgs. Mja, viss atkarīgs no personības / vērtību sistēmas, un tamlīdzīgi.
Ja spridzināšana nepieciešama izdzīvošanai, tad nejūtos tiesīgs vainot spridzinātājus. Taču atcerēsimies, ka civilizēti cilvēki saprot, ko dara. Mednieku ciltis mēdza atvainoties vakariņās apēstajam briedim par atņemto dzīvību.
1)Patīk un interesē,
2)Nepieciešams izdzīvošanai.
Ja spridzināšana patīk un interesē, vai cilvēkam ir jābūt par to atbildīgam, jājūtas vainīgam, ja kaut kas noiet greizi? Manuprāt, jā. Taču, ja cilvēks stāda savas nenozīmīgās intereses (vēlmi spridzināt) augstāk par citu cilvēku nozīmīgām interesēm (vēlmi izdzīvot), tad ir iespējama situācija, ka cilvēks nejūtas vainīgs. Mja, viss atkarīgs no personības / vērtību sistēmas, un tamlīdzīgi.
Ja spridzināšana nepieciešama izdzīvošanai, tad nejūtos tiesīgs vainot spridzinātājus. Taču atcerēsimies, ka civilizēti cilvēki saprot, ko dara. Mednieku ciltis mēdza atvainoties vakariņās apēstajam briedim par atņemto dzīvību.