Divas stundas nosēdēju sapulcē, kur divi džeki gandrīz nepārtraukti pīpēja brūno kent. Tā kā pirms mēneša pīpošanu atmetu, tad tagad nezinu, priecāties vai bēdāties par šādu pasīvo smēķēšanu.

Kā lai bēdājos, ja ķīmija asinīs un sirds beidzot pukst tādā ātrumā, kā biju pieradis, un viss šainī un hepī. Kā lai priecājos, ja organisms atkal cenšas mani piečakarēt - re, cik pīpēšana ir kruta, davai uzpīpē (bet noklusē, maita, ka pēc nedēļas es atkal nejutīšu nevienu smaržu, un vispār miršu ātrāk, nekā varētu).

skumjas izdaiļo, bet priecīgie nevienam nav patīkami

Tas nostrādā, ja apkārtējie lielākoties ir skumji - solidarizējas. Priecīgo pūlī skumjais ir partykilleris.