Kā lai bēdājos, ja ķīmija asinīs un sirds beidzot pukst tādā ātrumā, kā biju pieradis, un viss šainī un hepī. Kā lai priecājos, ja organisms atkal cenšas mani piečakarēt - re, cik pīpēšana ir kruta, davai uzpīpē (bet noklusē, maita, ka pēc nedēļas es atkal nejutīšu nevienu smaržu, un vispār miršu ātrāk, nekā varētu).