bartolomejs

The Ring
kāda ir pirmā doma, kas iešaujas prātā, kad zvana telefons un kāds Tev ausī iečukst "you gonna die"? hmm... kas zvanīja? sāc analizēt balsis, bet kad saproti, ka cilvēks, kam šī balss varēja piederēt jau sen ir miris? meklē citus variantus? aukstas drebuļi noskrien pār ķermeni un paātrinās sirdsdarbība... rodas kas līdzīgs kā histērijas situācijā... ārā līst stiprs lietus, zibeņo un dārd pērkons... un jo vairāk lietus pieņemas spēkā, jo vairāk sajūsma pārņem savā varā... pilnīgi destruktīva sajūsma... selfdestruktīvs prieks.... jā... es miršu... tikai kas bija tas, ko teica sākumā? "in seven days?" jā, visdrīzāk... laikam tieši to arī teica... bet kretīni bērni nezina, ka es neskatos TV... un visādas melnas kasetes ar dīvainiem ierakstiem... un visas izjūtas vēl pastiprina Tomita's kosmiskā mūzka fonā.... te kāpjoša, te gandrīz noklustoša un pēkšņi uzliesmojoša kā uguns sausā zālē... emocijas arī uzliesmo.... sāk mežonīgi dauzīties sirds un tu saproti, ka mirsi tūlīt pat no sirdstriekas, ja tūlīt pat nenomierināsies un neapvaldīsi smieklus... idiotiskus histēriskus smieklus... stulbie bērni.... tāpat jau pēc "the ring" noskatīšanās vēl dažas nedēļas mani mocīja ilūzijas... un tagad uz to ķer... smieklīgi... ļoti ļoti smieklīgi... un man skaitās stipri nervi... nožēlojami... tik tiešām nožēlojami, ka viens telefona zvans var izsaukt tādu emociju jūru cilvēkā, kurš pēc dabas nav emocionāls... lai nu kāds bija zvanītāja mērķis, savu viņš panāca... mani apsveikumi!!!

http://klab.lv/users/lord_andrey/40592.html

http://klab.lv/users/lord_andrey/40009.html

unintended tikko nejauši atgādināja to, ko es tik ļoti centos aizmirst un man tas pat bija izdevies... tieši šajā dienā pirms 3 gadiem es iepazinos ar visu manu neirožu cēloni (un lielākā neiroze ir tagad, kad neesmu saņēmis no viņas nekādu ziņu un uz mailiem neatbild jau vairākus mēnešus laikam) un mūža mīlestību (laikam) Lunicana Animae...

P.S. sorry, unintended, ka es tā uzsprāgu, vienkārši Lunicana tiešām ir vienīgais cilvēks, par kuru atgādinot manī var izsaukt vardarbīgas tieksmes... nu Tu jau zini... Tu saproti...

http://klab.lv/users/lord_andrey/39286.html

kad es sapratu, ka tas brīdis tomēr ir pienācis un es esmu traks? tad kad pieķēru sevi ar 50 cm garu dunci sitot olas omletei... kur es biju līdz tam, neatceros...

brauciens no Rīgas kā vienmēr jautrs... sākumā Ogrē viens autobuss mani centās iespiest ceļa apmalē, tb grāvī, nācās straji bremzēt un gandrīz cilvēku sabraucu kretīna dēļ... :P tad viens cits kretībs nesās no otrās šķiras ceļas un iznesās uz šosejas, gandrīz viņam sānā ietriecos, paspēju pa kreisi paņemt uz 120 km/h.... nu un tad šādā ātrumā braucot satiku policijas mašīnu ar radaru, neapturēja, bet smuks policists man pasmaidīja un pabrauca garām... :) un nākamajā brīdī paskatoties uz ceļu pamanīju kā 10 cm attālumā paspēj pārskriet ceļu pilnīgi melns kaķis... nekad neesmu bijis māņticīgs, bet ātrumu tomēr nometu līdz simtam... izskatās, ka zāļu iedarbība pamazām pāriet... nu jau pusotru diennakti nodzīvoju pohujistiska zombija statusā...

http://klab.lv/users/lord_andrey/39032.html

eksistenciāls pohujisms...
tādās dienās kā šī (un pie tādas mūzikas kā šī) es jūtos visu pamests, nodots un atstāts novārtā... un liekas, ka nekas vairāk nespēs glābt... bet ja arī spētu, tad jautājums: "a man tas ir vajadīgs?"... un vispār tās zāles ko man izrakstīja pret sirsniņu, izrādās, dod blakusefektu, kas līdzinās ļoti smagai abstinencei, bet tajā pašā laikā, arī mērenam alkohola reibumam... un vēl viņai ir miegazāļu efekts un nomierinošs arī... so, sēžu tagad tāds apnarkojies miegains un pilnīgi pohijustisks zombijs un domāju par eksistenciāliem jautājumiem... piemēram, kāpēc pazūd cilvēki, kurus mīlam...

"If the people we love are stolen from us, the way to have them live on is to never stop loving them. Buildings burn. People die. But real love lives forever." Sarah, "The Crow"

http://klab.lv/users/lord_andrey/38480.html

nedēļa galvaspilsētā...
nu interesanti, kad laucinieks (lord_andrey domāts ;P) aizbrauc uz Rīgu un nodzīvo tur veselu nedēļu... kā gan var pieriebties galvaspilsēta nedēļas laikā! izvācos no Pļavniekiem un uz nedēļu pārvācos dzīvot pie patēva... nu sākās viss ar to, ka katru vakaru patēvs mani visur vizināja ar no darba paņemtu žigulīti un man nācās galvu iebāzt žaķetē, lai neviens pazīstams neieraudzītu... kaut gan vienalga ieraudzīja... :P tad vēl patēvs kopš kaut kāda nesena laika ir pārņēmis manu braukšanas stilu... ja to vispār var nosaukt par braukšanas stilu... braucot pa šaurajām Rīgas ieliņām (Kr. Valdemāra, Brīvības, etc.) es taisīju ciet acis un lūdzu savus dievus... un es esmu ļoti līdzsvarots cilvēks un nāvi uzskatu par normālu dzīvības turpinājumu un principā neesmu nervozs... parasti... bet kad ar žigulīti nesas pa Salu tiltu uz 120 km/h pusmetru aiz kaut kāda mersedesa sešsimtā, tad tā ir kā ir... nu un otrdien izdomāju, ka jāaizbrauc pie kursa biedra pēc disku vāciņiem... pa ceļam patēvs samērā skaisti ieskrējās un pie domes autobuss negaidot iegriezās mūsu rindā, nācās bremzēt un mašīna gandrīz ielidoja pretējā rindā... vēlāk patēvs vēl paņirgājās, ka pat es ar roku pret paneli slīdēšanas brīdī atspiedos... nervi laikam vāji.. :P nu un pie kursabiedra nonācis, nespēju atraut ausis no smukām Pioneer firmas tumbiņām simtniecēm... nācās arī nopirkt... tagad baudu mājās... rīt likšu istabā no aizmugures, priekšā ir deviņdesmitnieces radiotehnikas... būšu baudīt labu skaņu... nu jā, tad vēl jerrym izbesīja ar savu digitālo fotoaparātu, jo man tāda nav... a viņš, maita, atteicās fotografēt visu, ko es gribēju, lai viņš nofotografē... nāksies krāt naudiņu.... :( ā... gandrīz aizmirsu... Zolitūdē ir džungļi... visapkārt dzied putni un ceturtdien gaidot autobusu, es pat vāveri redzēju... sākumā domāju, ka kaut kāda lupata žogā ieķērusies plivinās, bet tad pamanīju, ka tā ir vāveres sastāvdaļa, tautā saukta arī par asti.... tā viņa tur paplivināja paplivināja un aizskrēja.... smuka vāverīte.. :))) nu un vēl es tagad strādāju... sēžu un pārdrukāju uz datora senus rokrakstus, kuros vēl sastopamas vārdu formas "ari", "tāļāk", etc.... hmm, tas noteikti nav viss... bet nekas vairāk nenāk prātā, tāpēc pieņemsim, ka tas tomēr ir viss...

http://klab.lv/users/lord_andrey/38177.html

jaunā vasaras kolekcija "Nosferatu 2003" by Lord
;DDD šodien eques Venti bija ienācis un teica, ka mani aizvakar viens viņa draugs Rīgā redzējis... man visvairāk iepatikās, kā viņš esot nodefinējis manu ģērbšanās stilu (ja nu manā vispār var runāt par kaut kādu stilu) - jaunā kolekcija "Nosferatu 2003"...

http://klab.lv/users/lord_andrey/37164.html

šodien, pa ceļam no Daugavpils iebraucu laukos, kuri pavasarī tika nodedzināti... uzbraucot kalnā, no kura tālumā kādreiz varēja redzēt visas trīs ēkas, izņemot pirti, kas atradās zem kalna pie dīķa un arī ir nodegusi...es nobraucu ceļa malā un brīdi vienkārši sēdēju un skatījos uz milzīgo pieneņu lauku tur, kur bija jābūt mājai un visam pārējam... kad aizbraucu uz turieni, izkāpu no mašīnas un apstaigāju metāllūžņu kaudzes, aizgāju līdz dīķim... pirts vietā atradu tikai saplēstu māla krūzi pelnos un cauruli, kas kalpoja par dūmvadu, čuguna krāsniņa bija izņemta un aiznesta... vai noslīcināta dīķī... vietā, kur bija ideja taisīt pagrabu un bija izrakta metrus trīs dziļa bedre, bija samesti betona bluķi, skapis un vēl čupa visādu krāmu... es tos dzelzsbetona bluķus pat pakustināt nevarēju... laikam vējš iepūta... :P
bet bija lieta, kas mani paglāba no depresijas... vietās, kur es daudzas vasaras biju dzīvojis, tagad no metāllūžņu kaudzēm auga zālīte... skaisti, kad daba ieņem civilizācijas vietu... reti ir gadījies redzēt kaut ko optimistiskāku un gaišāku par skatu, kā daba pārņem civilizācijas paliekas...

http://klab.lv/users/lord_andrey/36391.html

pa druskai sāku jukt prātā no vientulības... kāpēc agrāk tā nebija? kāpēc agrāk es nedēļām varēju sēdēt nokontaktējoties ar cilvēkiem un justies lieliski? sāku aizdomāties, vai nevajadzētu uz vasaras sezonu ieviest sev kādu, ar ko dalīt vientulību... un neraksta neviens... prātā nāk kādreiz kaut kur sen lasīta doma par to, ka "одиночество, это когда в виртуальном почтовом ящике вы не находите ничего, кроме ежедневных рассылок..."

nākamajā gadā taisīšu kursa darbu par virtuālo ekshibicionismu un lj...

http://klab.lv/users/lord_andrey/35979.html

pirmo reizi atgriežoties mājās un ieveļoties savā istabā, sajutu neviltotu prieku... bija redzams, ka es mājās esmu gaidīts... bija aizvilkti aizkari un dators strādāja stand by režīmā... un mājās nevienas dzīvas dvēseles... manam priekam nebija robežu... bet kad ieslēdzās monitors, izrādījās, ka brālis nomainījis visus desktop options, kas mani parasti ļoti kaitina, jo gaume viņam nav tik lieliska un izsmalcināta kā man... un pastkastītē nebija mailu ne no viena cilvēka, no kā es biju vēlējies tur redzēt.... :(( bet nu kopumā dzīvot var... ielīdu dušā un turpinu baudīt dzīvi... un vēl jau kādu mēnesi esmu iemīlējies Tiamat - Vote for love... sievietes vokāls backgroundā ir vienkārši dvēseli, ja ne plosošs, tad nu iekustinošs noteikti...

http://klab.lv/users/lord_andrey/35767.html

tikko unintended māsa izspļāva ļoti interesantu domu: "beidz līst pie manis, labāk nobučo mani..." es pat uz brīdi samulsu un nezināju ko atbildēt...

http://klab.lv/users/lord_andrey/33116.html

Memories... kas liecina, ka Lordam labāk nedzert... ;D
"andux ietinusies sedziņā, mieg ciet, galvu (kura sāp piedevām) nevar noturēt, a Lords tur kaut ko jestrā tonī filozofē un ik pa brīdim sāk monotoni dauzīt galvu pret sienu.." ©andux...

http://klab.lv/users/lord_andrey/31040.html

kārtējais depresīvais posts...
noguris es esmu no šitās pasaules... tik jauns, bet jau noguris.... a 18 gadu dzimšanas dienā man bija slikti arī tādēļ, ka sāku apzināties, ka ar katru gadu tuvāk un tuvāk nāk nāve... un gribēju būt atkal mazs bērns, kuram tādi sīkumi kā nāve, ir vienkārši rotaļa... jau 12 gados es jutos kā sešdesmitgadīgs.. biju noguris... rakstīju par to, bet visu sadedzināju... ko tad man tagad teikt, ja biju noguris 12 gadu vecumā?

http://klab.lv/users/lord_andrey/29963.html

dīvaina man tomēr ģimene...
no rīta cēlos un izdomāju, ka uz dažām stundām jāielien vannā.... un ielīdu... pēc brīža mājās pārnāca māsa ar kaut kādu draudzeni.... tās skaņas, ko viņas izdeva sarunājoties ir grūti aprakstīt vai atdarināt, ja to ierakstīt, varētu demonstrēt kā mūsu draugu no tālajām zvaigznēm valodu... arī pārvietošanās veids viņai vienmēr ir bijis īpatnējs... to ir grūti nosaukt par iešanu, jo kad viņa pārvietojas, ir tāds troksnis, it kā garām auļotu satrakojušos ziloņu bars vai deviņas ar pusi balles stipra zemestrīce.... vēl pēc laika mājās parādījās brālis... nokonstatējis, ka manis mājās nav (jo es taču biju vannā... :)) viņš ar troksni atrāva vaļā manas istabas durvis un iebļāvās "čau, Andri Neredzamais!"...

un es vēl domāju, ka es esmu dīvains, kad sēžu sveču gaismā, klausos death metal samērā iespaidīgā skaļumā un lasu Bībeli...

http://klab.lv/users/lord_andrey/28832.html

Vampīrisms mūsdienās ir arheforma, bet tā nav vienīgā, vampīrisms ir tikai neliela daļa no tā, kas mūsdienās liecina par to, ka ir iestājies pārmaiņu laiks, kas parāda cilvēces slēptākās šausmas no sava ego un sevišķi, id... Klāt pie vampīrisma nāk apokaliptiskie pareģojumi, aizraušanās ar horoskopiem, etc... mūsdienās pie šiem arhetipiem var pieskaitīt arī terorismu... vienkāršajai tautai nav jāuztraucas par tādām lietām, tas parasti sāk notikt tieši pārmaiņu laikā...

un pēc manām domām, jebkura arheforma ir patētiska... ne jau tikai vampīrisms...


tādā ziņā varbūt ka tiešām vampīrs mūsu dienām ir mazliet pārāk arhaisks, bet nu pēc vispārpieņemtajiem uzskatiem, mašīnas karos pret cilvēkiem atklāti... tās vienkārši gaišā dienas laikā nostāsies pret cilvēku, savukārt vampīrs ir nakts radījums... viņš tumsā pienāks nepamanīts un iemiesos cilvēka slēptākās bezapziņas bailes īstenībā... cilvēks nebaidās no tā kas ir atklāts, bet gan no tā, kas slēpjas tumsā... kas nav redzams... tas rada nepārtrauktu saspringumu, cilvēks gaida, kad viņam uzbruks no tumsas... mašīnas - roboti šādu prieku cilvēkam nesniedz, bet šajā laikā tieši tas viņam ir nepieciešams visvairāk... arhaisks briesmonis, kas slēpjas nakts tumsā un liktenīgajā stundā, kad tas būs vismazāk gaidīts, tas nāks, lai paņemtu gan dzīvību, gan dvēseli...

bet nu paies mazliet vairāk laika un cilvēks nomierināsies un turpinās normālu dzīvi... NLO jau ir izgājuši no modes, vampīri vēl pa brīdim kaut kur pavīd, bet nu kopumā arī jau vairāk nav tik nopietni... horoskopi cilvēkiem vienmēr būs vajadzīgi, jo vajag, lai kāds regulētu viņu dzīvi, neatkarīgi no laikmeta... mūsdienu arhetips ir robots, kurš vēlas kļūt vairāk un vairāk līdzīgs cilvēkam un kā jau minēju - terorisms....

http://klab.lv/users/lord_andrey/28236.html

Omnis fastinatio ex parte - diaboli est...
jau kādu pusgadu manā miniatūrajā grāmatplaukā pie visādām svecēm, statuetēm, vāzēm un sausajām rozēm, stāv izdrukāta sena alķīmiķu kārtula "omnis fastinatio ex parte - diaboli est" - "visa steiga nāk no velna"... man nav tendences kaut kur lipināt plakātus vai kādus citātus, šitas ir vienīgais... vienkārši ļoti patika... drīzāk ne patika... iedvesmoja, lika aizdomāties... un gribējās atcerēties... laikam jau arī tas ir tas, kas man nepatīk Rīgā... izdarīju interesantu novērojumu, palēnināju gaitu, ejot cauri tunelim, vecītis ar diviem tīkliem un ar acīmredzamiem iešanas defektiem, paskrēja man garāk un es atpaliku... un uz kurieni viņš interesanti tā steidzās, uz savām bērēm? es vienmēr izcēlos ar to, ka es pat pēc Rīgas standartiem staigāju pārāk ātri, tagad izdomāju pamēģināt absolūti mierīgu un nesteidzīgu, pat melanholisku gaitu... tas, izrādās sniedz pārākuma sajūtu... "es varu, a jūs nevarat"...

http://klab.lv/users/lord_andrey/27907.html

pasēdēju un aiz garlaicības palasīju cilvēku žurnālus... laikam nebajadzēja tomēr... sāka mocīt mazvērtības komplekss... ir cilvēki, kas tik skaisti prot rakstīt... ok, jā, es viņus nelieku pie saviem frendiem, jo man ātri piebesī lasīt tādu dzeju un dvēseles sāpes, bet vienalga kaut kas tajā visā ir... ehh, tas laikam nāk no dzimšanas un ko tādu iemācīties nevar...

http://klab.lv/users/lord_andrey/27307.html

Lords mācās...
hmm, nu šito dienu laikam jau tagad var saukt par veiksmīgu... no rīta joprojām depresija, kuru vēl skaists sapnis pastiprināja, negribējās neko darīt... lasīju Frommu tikai tāpēc, ka jālasa.... Frommu pabeidzu beidzot un nolēmu paņemt kaut ko no Lombrozo.... uzliku Mocarta Rekviēmu, sameklēju dokumentu, ar nosaukumu "Чезаре Ломброзо "Женщина преступница и проститутка"" un sāku lobīt ārā vērtīgas idejas par mīlestību... sākumā vēl bija depresija, bet jo ilgāk strādāju ar šo tekstu, jo ātrāk depresija izsīka... līdz pazuda pilnīgi... vēl noklausījos otro Rekviēma versiju, aizgāju vienai bijušajai klasesbiedrenei salaboju datoru, atnācu uz mājām jau pavisam labā garastāvoklī... ieslēdzu Lāčplēsi un sāku vilkt ārā idejas no "Трактат о любви, как ее понимает жуткий зануда"... tagad caur biezajiem aizkariem istabā cenšas iespraukties gaismas stariņš... varbūt kāds iesprauksies arī manā dzīvē...

tātad, kā jau kārtīgā zinātniskajā darbā,

Rezumējums:

- Reamonn un Эрих Фромм "Исскуство любить"
- Wolfgan Amadeus Mozart - Requiem (divi varianti) un Чезаре Ломброзо "Женщина преступница и проститутка"
- Lāčplēsis un Анатолий Протопопов "Трактат о любви, как ее понимает жуткий зануда"

http://klab.lv/users/lord_andrey/26444.html

mazie zaļie cilvēciņi un masu histērija Rēzeknē...
un vēl es gribētu paskatīties acīs tam, kurš izdomāja, ka sētniekiem Rēzeknē jāvalkā zaļas gaismu atstarojošās vestes, kādas nēsā ceļu policisti... veci ļaudis runā, ka Rēzeknē tas tiek praktizēts jau mēnešus divus... es šodien pirmo reizi pamanīju... un daudz... kā cilvēks var izbaudīt ātrumu labā mašīnā braucot pa pilsētu un pa visiem stūriem redzot cilvēkus zaļās vestēs? uzreiz zūd jebkāds prieks no šādas braukšanas... :(

un vēl šodien Rēzeknē ir lieli svētki, atvērās kārtējais lielveikals... pretī manai mājai, par lielāko nelaimi... atvēršana bija paredzēta uz pulksten diviem, bet rinda sāka veidoties jau pusvienpadsmitos... divos nebija iespējams izbraukt uz galvenās ielas, tā bija pārpildīta ar cilvēku pūļiem... es pat nekad nespēju iedomāties, ka Rēzeknē dzīvo tik daudz cilvēku... tagad zinu - dzīvo... un visi metas uz katra lielveikala atklāšanu (šoreiz ir Mego)... pilsētā bez maz vai pasludināti oficiāli svētki... ā, vēl aizmirsu pieminēt, ka vakarā būs salūts.... tikai vēl nezinu cikos... un ja pavisam godīgi, man kaut kā po, galvenais, lai pa maniem logiem nešauj...

http://klab.lv/users/lord_andrey/26117.html

traucē, bet savādāk es neprotu... man vieglāk dzīvot klosterī un meklēt patiesību caur atteikšanos no pasaulīgā, kā dzīvot prieka pilnu dzīvi un gūt baudījumu no visa, kas ir apkārt... prieks man bieži vien kļūst apgrūtinošs... un tāpēc arī es runāju par celibātu... tas ir veids, kā aizbēgt no pasaules...

http://klab.lv/users/lord_andrey/25748.html?thread=238484#t238484