bartolomejs

gatavoju ēst... tik dīvaini griezt gaļu, kura nespiedz un necenšas aizbēgt... laikam nebūšu to līdz galam atkausējis mikroviļņu krāsniņā...

jā, te bija lūgums izplatīt šo linku - http://www.undine.times.lv/afisha/ugunslaiks.htm.... pasākums solās būt patīkams... ;)


tikko piefiksēju, ka man ir īpatnēji paņēmieni kā cīnīties ar vientulību.... ieslēdzu otrā istabā kaut kādu pornofilmu, uzgriezu skaļāk un aiztaisīju durvis...

http://klab.lv/users/lord_andrey/53030.html

normāls vīrietis - nenormāls vīrietis... телепузики маст дай....
normāls vīrietis nekad neuzklausa sievieti... normālam vīrietim no sievietes vajag tikai patīkami kopā pavadītu laiku un seksu... normālam vīrietim nav vajadzīga depresīva suicidāla sieviete... normālam vīrietim ir vajadzīga smaidīga, vienmēr laimīga, debesīs lidojoša būtne, kas gatava uz visu, ko viņš teiks... normālam vīrietim vienmēr ir taisnība, lai ko arī viņš teiktu... sieviete nekad nekritizē normālu vīrieti, jo viņš taču ir normāls vīrietis...

tad kāpēc ar mani viss ir otrādi? kāpēc man vienmēr nākas kontaktēties ar depresīvām sievietēm... man ir jāuzklausa viss ko viņas saka un galvenais, arī jāsaprot, ko viņas ar to vēlas pateikt... tas nekas, ka parasti viņas pašas nesaprot, ko grib pateikt... man tas ir jāsaprot... un ja kādreiz es nevaru klausīties, saprast vai just līdzi, es kļūstu slikts, nevajadzīgs... sievietes vienkārši paziņo, ka es esmu izmantotājs, ļauns, bezsirdīgs, etc... es taču esot psihologs un man jāprot uzklausīt un just līdzi...

kādreiz dažus gadus atpakaļ, es kādai sievietei pārmetu, ka viņa mani izmanto... viņa man pierādīja, ka tā tas nav un piedāvāja man par savu naudu nopirkt loterijas biļeti... es atteicos... bet sapratu, ka viņa mani neizmanto... šodien viņa mani apskāva un pateica, ka viņa mani mīl un ka tas nav tikai tāpēc, ka man mājās ir dators... es viņai ticu... es viņu arī mīlu kā māsu... tā bija norunāts pirms dažiem gadiem... viņas ir manas jaunākās māsas (tas nekas, ka visas ir vecākas par mani), bet es viņu brālis... un mēs visi viens otru ļoti mīlam... unintended arī ir viena no manām māsām... nezinu, vai viņa to vēl atceras, jo viņa ir bijusi arī mana sieva, ko gan diez vai atceras...

un vēl... es negribu, lai kāda no man pazīstamajām sievietēm šo lasot domātu, ka es runāju tieši par viņu... es nerunāju ne par vienu personiski... es runāju kopumā... nevienai no man pazīstamajām sievietēm izlasot šo nav jāmainās un jānomet mani dzīvniekiem no kā baroties (sorry, tibetiešu iespaidā paspruka)... ir jau labi tā kā ir... vienkārši tas ir dīvaini... rada nelielus kompleksus... vai arī tieši otrādi...

izaudzēšu garus matus, nogrimmēšu baltu seju, saģērbšos ādas drēbēs, sagraizīšu rokas un staigāšu apkārt kā depresīvais tīnītis gotiķis... salīdzinoši nesen es pirmo reizi sapratu, ka gotiķi ir masu kultūra... tad nu tas ir mans ceļš... jā, un sākšu staigāt uz trenažieru zāli un sist sievietes... tas man piestāvēs...

kaut kā pēdējā laikā Сплин vecie albūmi sāk šķist depresīvi un tieši tas, kas manai depresīvi tīniskajai dvēselītei vajadzīgs...

http://klab.lv/users/lord_andrey/52815.html#cutid1

tikko sēdēju un pārcilāju atmiņā dažas pēdējā laika sarunas ar dažādiem cilvēkiem un konstatēju, ka esmu lieliks demagogs... es protu iestāstīt cilvēkam jebko, lai tikai pierādīt, ka viņš ir normāls... jautājums: vai tam ir reāla jēga?


http://klab.lv/users/lord_andrey/52432.html

pērle:
Ne jau Dorians cilvēkus padara par tādiem, kādi viņi ir. Uzliekot noteikumus, par 'normāliem' nepadarīsi.
©seraphim

http://klab.lv/users/lord_andrey/50984.html

nostaļģija...
- brauksi palīgā sienu sakraut?
- ugu, tūlīt, tikai divus mailus aizsūtīšu....

varbūt tomēr nevajadzēja... sienu sakraut... viss bija ok, kamēr neaizbraucām pie vecmammas, kura arī dzīvo tepat Rēzeknē... vajadzēja no garāžas otrā stāva terases noņemt paklāju... uzkāpu un paskatījos uz pilsētu lejā... stāvēju un skatījos kā tālumā brauc mašīnas, staigā mazi cilvēciņi, bet tad... tad es ieraudzīju kaut ko, kas kā ar nazi iegrieza dvēselē... ieraudzīju māju, kur kādreiz dzīvoju... kur pavadīju kaut arī nabadzīgo, tomēr skaisto bērnību... ieraudzīju koka trepes, pa kurām bija jākāpj uz otro stāvu... ieraudzīju mazo koka "kolidoru", kas būtībā bija koka kaste, kas savienoja māju ar trepēm... ilgi stāvēju un skatījos... kādreiz dzirdēju, ka nostaļģija var sākties tikai kaut kur pēc 50... nu nezinu, kā tad lai nosauc šīs jūtas... sāpīgas ilgas pēc tālās skaistās pagātnes? vēl mazliet pagriežot galvu ieraudzīju valsts zemes dienesta ēku, kur kādreiz bija mana rajona bibliotēka... es uz turieni pārstāju staigāt, kad man bija kādi 10 gadi... visu, kas mani interesēja, jau biju izlasījis, bet nenormāli daudzos sējumos izdotos pasaku krājumus "Pasaules bērni" lasīt bija slinkums... vēl mazliet pagriežot galvu, skatienam pavērās teātris... manā bērnībā kinoteātris, uz kuru es mācoties otrajā maiņā, gāju no rīta par rubli skatīties multfilmas... bija kalniņš, no kura es pirmo reizi braucu ar velisopēdu.... mājas, kurās dzīvoja bērnības, nu jau sen aizmirsti, draugi... dīvaini, ka agrāk šeit kāpjot nekad nebiju skatījies apkārt...

braucot laukā no pilsētas, atcerējos sievieti, ar kuru man bija labi pirms gada... un atkal ilgas, sāpīgas, smagas ilgas... vēlme satikt, parunāt...

aizbraucām uz laukiem... smaržoja izkaltušais siens... bet šī smarža bija tik smaga... tā atgādināja vasaru dažus gadus atpakaļ... kad ar dažas nedēļas pirmo reiz satiktu meiteni braucām uz laukiem palīgā strādāt pie siena... pie siena mēs gandrīz nepastrādājām... bet šīs bija divas skaistākās nedēļas manā mūžā... mēnesnīcas mestas ēnas, ezers, zvaigznes, joki un kautrīga tuvināšanās... eiforija divu nedēļu garumā... divas nedēļas, kuras atcerēšos līdz pat nāvei... un varbūt pat ilgāk...

http://klab.lv/users/lord_andrey/49127.html

"priekš kam?"
liekas šodien man pirmo reizi dzīvē iestājās stāvoklis, kas eques bija aprīlī - a "priekš kam" man tas vajadzīgs?

tad es viņu nesapratu un teicu, ka man vēl pāris gadus liksies, ka vajadzīgs gan... viņš mani centās pārliecināt par pretējo... par to, ka no tā nav nekādas jēgas, ka tas tik un tā nekad neko nespēs mainīt... viņam tas pārgāja... viņš atsāka domāt "a kāpēc gan ne"... nez vai man tas izdosies...

kaut gan protams, ka izdosies, kur es likšos... es jau savādāku dzīvi nemaz nepazīstu... pirms nepilna gada sāku dzīvot savādāku dzīvi uz brīdi... un neizturēju... pēc Jaunā gada atsāku iepriekšējo dzīvi... jo es jau vairs savādāk nemāku...

http://klab.lv/users/lord_andrey/48390.html

kādreiz viens cilvēks, kuru es ļoti cienu, teica "kāda jēga no tavām zināšanām, ja tu tās paturi pie sevis un nedod tālāk"... tā nu sākšu laikam pa druskai šo to pseidozinātnisku likt uz papīra (tb iekš datora) un pamazām padarīšu to pieejami arī tiem, kurus tas interesēs... protams, ja interesēs... un ja būs ko likt uz papīra...

http://klab.lv/users/lord_andrey/48160.html

http://klab.lv/users/lord_andrey/47134.html

memories...
rakņājoties pa savu pirmā kursa matemātikas kladi, uzdūros secinājumam "параноя - осознание очевидного"... un tālāk apakšā bija teksts "Человек, по своей сути, существо аналитическое. Если он принимает какой - нибудь вариант, со временем, на сколько бы тот небыл абсурдным, он находит неопровержимые доказательсва правдивости этого варианта. Так льюди сходят с ума..." rakstīju es to kaut kad ziemā, ieslēdzies vannas istabā, pa to laiku, kamēr manā gultā stresoja meitene...

http://klab.lv/users/lord_andrey/46437.html

;DDD lasu savu kompjūtertomogrāfijas aprakstu un sajūsminos par to, cik ar manām smadenēm ir slikti... jūtos kā "Trīs vīri laivā" varonis, jo šeit ir tīri fakti, bez paskaidrojuma, cik slikti tas ir... bet nu palasot par visām lokālajām un strukturālajām pārmaiņām galvas smadzenēs, kaut kā dīvaini paliek... vajadzēs ar šito pie neirologa aiziet, kad ārste izdomās, kurš neirologs spēs tikt ar mani galā, pats nesajūkot prātā...

upg:
pārrakstīju nesalasāmo rokrakstu uz datoru un izanalizēju, liekot lietā visas savas neiroloģijas zināšanas... izrādās, ka man viss ir pilnīgā kārtībā... ;D

http://klab.lv/users/lord_andrey/45765.html

pēdējā laikā mācoties psihologos es esmu palicis pārāk ass pret cilvēkiem... es vairāk neprotu turēt mēli aiz zobiem un saku to ko es domāju... bet cilvēki nav pieraduši pie atklātības... un viņiem nepatīk, kad norāda uz viņu vājībām un trūkumiem... kaut arī nejauši... varbūt tomēr vienās manās pašlaik pamazām ijūkošās attiecībās vainīgs esmu es, nevis otra puse, kā man vienmēr ir licies... es vairāk neprotu melot un stāstīt cik viss ir jauki draugiem... jebkam no malas, bet ne draugiem... un tāpēc uz viņiem parasti guļas smags slogs - Lorda atklāsmes brīži... kad es vienkārši runāju par lietām, kas nesagatavotam cilvēkam ir pārāk smagas... es vienmēr izmetu maksimumu informācijas uz cilvēku un skatos, kā tas to sagremos... bet nevar normāls cilvēks sagremot tik daudz informācijas... rodas nomāktība, riebums pret pasauli vai pret Lordu, kas par tādām lietām runā... un ar laiku cilvēki neiztur... aiziešana un durvju aizciršana aiz sevis... bet vēl sāpīgāk ir tad, kad durvis tiek mierīgi aizvērtas, jo tad tas nav mirkļa uzliesmojums... tātad aiziešanai ir nopietns iemesls... un tā pamazām mani draugi aiziet, aizverot aiz sevis durvis... un man paliek tikai sāpes...

http://klab.lv/users/lord_andrey/45265.html

šodien...
šodien, saucas, Lords aizbrauca uz laukiem uz vienu dienu... paskatīties, kur svinēt dzimšanas dienu... vispār jau jauki, atradu tiešām smuku vietu ar galdiņiem, soliņiem, ugunskura vietu, ezeru, laipu, pludmali un laivu... jūtos labāk, jo šis jautājums visu laiku karājās gaisā... tagad nu ir atrisināts... skatījos vēl vienu vietu, bet to es noraidīju odu esamības un laivas neesamības dēļ... un pludmale nepatika... bet tā vieta bija pat skaistāka par pirmo... daudz skaistāka un mežonīgāka.... tas nekas, ka līdz šai vietai man nācās brist vairāk kā 2 km, bet nu ar mašīnu tur normāli var piebraukt....

šodien braukāju pa vietām, kur es pavadīju savu neapzināto bērnību (~6 gadi) un ļāvos atmiņām... atcerējos, kur bija piesiets suns pie mājas, kur vienmēr ganījās zirgs.... atradu pat ozolu, no kura es mazs būdams ar draudzenēm gudroju kā dabūt nost ozolzīles... braaucu garām draudzeņu mājai, kur uz vijoles centos spēlēt ģitāru... tur - laukos nebiju bijis daudzus gadus... kopš pārvācos uz pilsētu pie vecākiem dzīvot... bet nu atmiņas... atmiņas....

šodien biju kapusvētkos kapos, kur nebiju bijis vairāk kā 13 gadus.... es atcerējos, ka bērnībā man bija tur jāiet pāri šaurai laipiņai (pārsviests koka stumbrs) pāri diezgan platai un krāčainai upei, laipiņa atradās kādus 2 metrus virs šīs upes un es šausmīgi baidījos iekrist... tikko ieradies kapos, es uzreiz nolēmu apskatīt vietu, kas mani visu bērnību tik ļoti bija biedējusi... un to izdarīju.... bērnības atmiņas.... tās ne vienmēr ir objektīvas... ir grūti aprakstīt, cik vīlies es jutos, kad konstatēju, ka milzīgā upe ir maziņš strautiņš, kuram viegli var pāriet gumijas zābakos.... laipiņa tiešām bija tik maza, kā man likās, bet tā bija tikai labi, ja 20 cm virs ūdens... un pa to var arī neiet, var ieskrieties un pārlekt... lūk tā... bērnības atmiņas...

šodien satiku vienu no savām bērnības mīlestībām, kuru pēdējo reizi redzēju kādu 5 gadu vecumā... viņa bija atbraukusi no Slampes pirmo reizi pa daudziem gadiem uz tiem pašiem laukiem, kur biju es... un kā vienmēr nopriecājos, ka bērnībā man bija ļoti laba gaume.... viņā varēja arī iemīlēties... jauks cilvēks... un viņa, kā daudzi citi, teica, ka vēlētos, lai es būtu viņas personīgais psihologs, jo citi vīrieši nesaprot sievietes... nezinu kāpēc, bet es joprojām to uzskatu par komplimentu.... kad kāds saka, ka gribētu, la es esmu viņa psihologs.... jā, un daudzus gadus vēlāk es sapratu, ka mana pieķeršanās viņai bija spēcīgāka, kā citām draudzenēm... pie viņas es par dažām dienām biju ļoti pieradis un vēl ilgi skumu.... un pat izaudzis vēlējos viņu vēlreiz satikt.... un šodien es konstatēju, ka viņai ir skaistas brūnas acis...

šodien gājām jaukt bebru aizsprostus... tas bija pat jautri, jo gandrīz visiem no tiem, kas piedalījās, izdevās ievelties ūdenī līdz kaklam.... aizsprosti man, kā jau pilsētniekam, likās milzīgi, bet vismaz paēdu meža zemenes... nostaigāju daudzus kilometrus, apskatīju otro potenciālo vietu dzimšanas dienas svinībām un stiepu uz mājām divus tīklus ar sēnēm, kas auga kā biezs paklājs (sviesta bekas, ka nemaldos, un baravikas)...

šodien peldējām ar laivu... pa ezeru... mēs tikko izpeldējām ezerā, kā nolūza airis... bija jautri, brālēns no patēva puses pieteicās tēlot gondoljieri, ar vienu airi īrās un tā nu mēs pavadījām patīkamus mirkļus ezera vidū... nelaidu iespēju pacensies iegrūst māsīcu ūdenī un apliet no galvas līdz kājām savu bērnības mīlestību... bija patīkami saulrieta laikā peldēt pa ezeru laivā bez airiem un vērot kā vienā krastā kaili vīrieši draudzīgi smaidot mūsu meitenēm lec iekšā ezerā...

ir patīkami reizēm izrauties pie dabas... atpūsties no interneta, no mūžīgās steigas, pavērot piedzērušu cilvēku uzvedību un visu laiku apmierināti smaidīt, ko es vispār parasti cenšos nedarīt...


http://klab.lv/users/lord_andrey/44917.html#cutid1

ir tāda anekdote, kad sieviete sūdzas ārstam par iesnām, bet tas liek viņai izģērbties...
aizgāju uz slimnīcu noskanēt galvu, iegāju kabinetā, ārste sasveicinājās un nobēra: "снимите ваши очки, пиджак и брюки", tad mazliet nosarka un ar zināmu apmulsumu atvainojās "я хотела сказать - ботинки; вам же голову, да?" tā nu man nenācās ģērbt nost bikses, bet katru reizi, kad es parādījos viņas kabinetā, viņa ļoti mulsi smaidīja... tagad vēl otrdien pie viņas parādīšos... ;))

http://klab.lv/users/lord_andrey/44513.html

http://klab.lv/users/lord_andrey/43870.html

... bet manas lūpas joprojām jūt viņas lūpu pieskārienu... "atceries to" jāatceras tāpēc, ka tas bija pēdējais...

http://klab.lv/users/lord_andrey/2003/06/22/

http://klab.lv/users/lord_andrey/42515.html

http://klab.lv/users/lord_andrey/42280.html

šodien laukos pļāvu zāli un konstatēju, ka ir maz lietu, kas ir patīkamākas par aukstām lietus lāsēm uz nosvīdušas, nokaitētas kailas ādas...

un ja tējā likt medus šūnas, tad smalkas vaska plāksnītes pielīp karotei, krūzei un dzerot, līp pie zobiem un pie mēles... bet tomēr kaut kas patīkams tajā ir...

http://klab.lv/users/lord_andrey/41242.html

izrādās, ka sejas ādu var uzlabot to vienkārši apsmērējot ar tikko no marinādes izņemtu asiņainu šašliku... vismaz andux tas lieliski palīdzēja, kaut arī bija domāts pavisam citiem mērķiem...

domāju, ka šonakt iešu gulēt ar svaigu fileju uz sejas... un no rīta pamostoties un aptaustot seju, mani ķers trieka un sejas ādas problēma mani vairāk nekad neuztrauks...

http://klab.lv/users/lord_andrey/41176.html

pie manis pašlaik ir divas jaukas meitenes, bet es tā nerakstītu, ja man pie kakla netiktu turēts nazis, kas jau daļēji iegājis ādā... sīka asins tērcīte notek pa kaklu un sasmērē krekliņu.... briesmīgi... mēs visi mirsim... nezinu, vai sanāks upurēšana, jo izskatās, ka upurjērs šoreiz būs virspriesteris... Dorianam tas varētu nepatikt, bet neizskatās, ka viņam kāds jautās... baidos, ka pēc šīs pasaules pasaule vairāk nebūs tāda, kādu mēs to pazinām līdz šim... ardievu visi...

korektors un cenzors: andux

http://klab.lv/users/lord_andrey/40811.html